Un jau nākamajā mirklī nolādēja sevi. No visiem vārdiem, ko bija iespējams pateikt meitenei, kura nesen bijusi spiesta noraudzīties, kā viņas tēvu nogalina, Rankstrails bija izvēlējies vismuļķīgākos. Meitenes acīs parādījās asara, tad vēl un vēl viena. Asaras sekoja cita citai arvien straujāk un pārvērtās nevaldāmās raudās. Rankstrails divkāršoja klusos lāstus: it kā nepietiktu ar to, ka viņš nebija pratis pasargāt Joršu, tagad viņš vēl bija saraudinājis tā meitu. Izmisīgi pūlēdamies meiteni nomierināt, viņš to paņēma rokās un cieši piespieda sev klāt. Asaru plūdi nerimās, bet šņuksti kļuva vēl skaļāki.
Pat doma, ka ķēniņiene Ragana liktu viņam dzīvam novilkt ādu, ja pieķertu ar noraudājušos meitu rokās, Rankstrailu nesatrauca tik ļoti kā meitenes izmisums un apziņa, ka tieši viņš to izraisījis. Ērglis pamodās un aizlidoja līdz zemākam kastaņa zaram, lai būtu tuvāk meitenei. Tā knābis atradās tieši Rankstraila acu augstumā, un viņš dedzīgi cerēja, ka putns neliks ar uzviju samaksāt par savas mīlules asarām. Nu meitenes šņukstiem pa vidu bija saklausāmas arī atsevišķas zilbes, no kurām varēja izveidot vārdus "mans tētis". \
— Zini, man arī viņa ļoti pietrūkst, — čukstēja Rankstrails. — Es viņu satiku tikai vienu reizi, bet tik un tā domāju par viņu katru stundu. Ja viņš būtu te, karš jau būtu beidzies un mēs būtu tajā uzvarējuši. Tētis tevi pameta, lai dotos glābt manu pilsētu. Ja viņš nebūtu ieradies, tur visi būtu nomiruši, arī bērni. No pilsētas būtu atlikušas tikai drupas un pelni. Viņš pameta tevi, lai glābtu mūs. Kaut arī es viņu satiku tikai vienu reizi, viņš paguva man pastāstīt par tevi, par to, cik ļoti tevi mīl… Mana mīļotā meita, viņš teica…
Rankstrails bija iedomājies, ka meitene nomierināsies, klausoties viņa rāmajā balsī. Viņš nebija rēķinājies, ka Jorša pieminēšana viņam pašam sagādās tik mežonīgas sāpes. Viņš bija zvērējis, ka viņa zobens turpmāk piederēs un kalpos tikai elfam, bet pēc tam bija aizsūtījis to vienu pašu nāvē. Ja elfs būtu dzīvs, pasaule būtu glābta, un tikai Rankstraila vainas dēļ Tiesnesis netraucēti bija iznīcinājis pasaules glābiņu. Rankstrails vēl ciešāk apskāva meiteni un pašam par lielu kaunu nespēja savaldīt asaras. Mazulīte pamanīja, ka raud arī viņš, un iešņukstējās vēl gaužāk. Rankstrails gribēja izkrist cauri zemei: viņš ne tikai nebija pratis meiteni nomierināt, bet bija vēl pastiprinājis tās sāpes. Taču viņš nezināja, ko citu iesākt, — viņš varēja tikai tā stāvēt, turēt meiteni rokās un lādēt sevi, kamēr laiks ritēja un pievakare sliecās uz beigām.
Kad saule jau ripoja aiz Tumšajiem kalniem, skaļā raudāšana pamazām pieklusa, taču asaras vēl tecēja. Meitene joprojām elsoja, apvijusi rokas Kapteinim ap kaklu un iespiedusi sejiņu viņa krekla apkaklē, kas ar katru brīdi kļuva slapjāka un puņķaināka.
Rankstrails nodomāja, ka tas laikam ir viņa liktenis: mierināt karmīnsarkanās kleitiņās tērpušās Daligaras princesītes un ļaut, lai tās šņauc degunu viņa apģērba gabalos. Viņu pārplūdināja maigums pret meiteni. Viņš būtu atdevis visu, visu, lai tikai spētu to mierināt: taču vienīgais viņa īpašums bija vecā Ērce, nokautam orkam nozagts zobens un neskaitāmas reizes lāpītas bruņas.
Viņš uzdrošinājās noglāstīt meitenei galvu — viņa brālim un māsai tas parasti bēdu brīžos bija līdzējis. Taču viņa lielās, rupjās rokas sapinās aubītes mežģīnēs un neviļus to noraisīja. Melnās sprogas paspruka uz visām pusēm. Kapteinis būtu gatavs maksāt nezin ko, lai tikai viss atkal būtu tāpat, kā bija, viņam ienākot dārzā: kaut nu varētu asaras sadzīt atpakaļ meitenē, bet nepaklausīgos matus pabāzt zem aubes. Taču meitene nikni izrāva aubi viņam no rokas un nosvieda zemē. Tad satvēra savas karmīnsarkanās kleitas malu un parāva, kā mēģinādama to saplosīt.
— Pom! Negibu! — viņa iesaucās, tad atkal apmeta rociņas Kapteinim ap kaklu un laida vaļā nākamo raudienu.
— Tev taisnība, kleita ir nesmuka. Man arī tā krāsa nepatīk, — piekrita Kapteinis. — Tādā krāsā nevar ģērbt mazas meitenes. Tā atgādina asi…
Par laimi, viņš paguva laikus aprauties.
Viņš bija uzaudzinājis Liesmu un Borstrilu un zināja, cik biedējošs bērniem var būt daudz kas tāds, kas, pieaugušā acīm raugoties, šķiet tīrie nieki.
Ķēniņienes Raganas meita bija redzējusi, kā viņas tēvu nogalina, un droši vien viņai bija mokoši nēsāt drēbes, kas viņas prātam saistās tikai un vienīgi ar svaigi izlietām asinīm.
Nu meitenes raudās bija saklausāmi vārdi tētis un mājas.
