— Blēņas, — Šefs pārtrauca. — Es pazinu Sevidžu. Vēl no Alpiem. Tādi ļaudis nemainās. Nu, labi. Avīzēs rakstīja muļķības. Izlasi jauktās komisijas ziņojumu. Paklausies! Tādi puiši kā tu principā pārbaudīti ne sliktāk par pilotiem, bet diplomu tiem nav, tātad lidot tie nevar. Bet prakse tev tā kā tā jāiziet. Ja piekritīsi — rīt varēsi izlidot.
— Bet kurš būs otrs?
— Nezinu. Kāds astrofiziķis. Vispār tur vajadzīgi astrofiziķi. Baidos, ka viņam no tevis būs maz labuma, toties tu varbūt mazliet apgūsi astrogrāfiju! Tu saproti, par ko ir runa? Komisija secinājusi, ka noticis nelaimes gadījums, taču palikušas zināmas šaubas, nu, sacīsim, neskaidrības. Tur noticis kaut kas neizprotams. Kas īsti — nav zināms. Tādēļ arī nolēmuši, ka būtu svētīgi aizsūtīt tur nākamajā maiņā kaut vienu cilvēku ar pilota psihisko sagatavotību. Es neredzu iemesla viņiem atteikt. Tur droši vien nekas sevišķs nenotiks. Protams, jābūt piesardzīgam, bet nekādu detektīva misiju mēs tev neuzticam, neviens necer, ka tu atklāsi kaut kādas papildu detaļas, kas visu šo notikumu parādītu jaunā gaismā, un tas arī nav tavs uzdevums. Tev kļūst slikti?
— Kas, piedodiet? Nē! — Pirkss iebilda.
— Bet man izlikās. Vai esi pārliecināts, ka uzvedīsies prātīgi? Tev, kā redzu, reibst galva. Es padomāšu …
— Es uzvedīšos prātīgi, — Pirkss paziņoja, cik apņēmīgi vien varēdams.
— Šaubos, — Šefs sacīja. — Es sūtu tevi bez entuziasma. Ja tu nebūtu ieņēmis pirmo vietu…
— Tad tas viss «vannas» dēļ! — Pirkss tikai tagad saprata.
Šefs izlikās, ka nav dzirdējis. Viņš pasniedza Pirksam vispirms dokumentus, pēc tam roku.
— Starts rīt astoņos no rīta. Ņem pēc iespējas mazāk mantu. Starp citu, tu jau esi tur bijis, pats zini. Te būs lidmašīnas biļete un rezervējums uz vienu no «Transgalaktikas» kuģiem. Lidosi uz Galveno Lunu, no turienes tevi nogādās tālāk .. .
Šefs sacīja vēl kaut ko. Novēlēja labu veiksmi? Atvadījās? Pirkss nezināja. Viņš neko nedzirdēja. Nevarēja dzirdēt, jo atradās ļoti tālu, jau «tai pusē». Ausīs skanēja starta dārdoņa, acīs atplaiksnījās baltā, nedzīvā Mēness klinšu uguns, bet sejā bija lasāms pilnīgs apstulbums. Apgriezies uz papēža apkārt, viņš uzgrūdās lielajam globusam. Noskrēja pa kāpnēm četros lēcienos, it kā patiešām atrastos uz Mēness, kur pievilkšanas spēks ir sešas reizes mazāks. Uz ielas Pirkss tikko nepakļuva zem automašīnas, kura nobremzēja ar tik griezīgu skaņu, ka garāmgājēji apstājās, — bet viņš pat nepamanīja to. Šefs, par laimi, nevarēja novērot, kā Pirkss sāk uzvesties prātīgi, jo atkal nolīka pār saviem papīriem.
Nākamajās divdesmit četrās stundās ar Pirksu, ap Pirksu un sakarā ar Pirksu risinājās tik daudz notikumu, ka viņš dažbrīd gandrīz vai ilgojās pēc siltās sāļās vannas, kurā nenotiek absolūti nekas.
Kā zināms, cilvēkam ir vienlīdz kaitīgs gan iespaidu trūkums, gan to pārblīvē jums. Bet Pirkss par to nedomāja. Visas Šefa pūles kaut kādā veidā mazināt, vājināt un pat noniecināt misijas nozīmi, atklāti sakot, palika bez rezultātiem. Lidmašīnā Pirkss iekāpa ar tādu sejas izteiksmi, ka piemīlīgā stjuarte neviļus pakāpās soli atpakaļ; starp citu, tas bija acīmredzams pārpratums, jo Pirkss viņu vispār nepamanīja. Viņš soļoja tā, it kā ietu dzelzs kohortas priekšgalā; atsēdās krēslā kā Vilhelms Iekarotājs; turklāt viņš bija vēl Kosmiskais Cilvēces Glābējs, Mēness Labdaris, Baismīgu Noslēpumu Atklājējs. Tās
Puses Rēgu Uzvarētājs — un tas viss tikai nākotnē, sapņos, kas nebūt nebojāja viņa pašsajūtu, gluži otrādi, pildīja viņu ar bezgalīgu labvēlību un iecietību pret ceļabiedriem, kuriem nebija ne jausmas par to, kāds cilvēks atrodas kopā ar viņiem, reaktīvās lidmašīnas milzīgajā vēderā! Viņš skatījās uz tiem, kā Einšteins vecumdienās skatījās uz mazuļiem, kuri rotaļājās smiltīs.
«Selena», jaunais kompānijas «Transgalaktika» kuģis, startēja no Nūbijas kosmodroma, no Āfrikas sirds. Pirkss bija apmierināts. Viņš, protams, nedomāja, ka ar laiku šai vietā pieliks memoriālo plāksni ar atbilstošu uzrakstu, — nē, tik tālu viņa sapņi nesniedzās. Taču jau bija diezgan tuvu tam. Tiesa, līksmes kausā sāka ielāsot pa rūgtam pilienam. Cilvēki lidmašīnā varēja viņu nepazīt. Bet uz starpplanētu kuģa klāja? Izrādījās, ka viņam jāsēž lejā, tūristu klasē, starp kaut kādiem francūžiem, kuri bija no-
