Nevienam par viņu nebija nekādas daļas. Neviens neuzvilka viņam skafandru, neiesūknēja gaisu, jautājot pie tam, kā viņš jūtas, nepiestiprināja uz muguras balonus. Pirkss pagaidām mierināja sevi, ka tas vajadzīgs konspirācijas nolūkos. Tūristu klases salons izskatījās gandrīz tāpat kā reaktīvajā lidmašīnā, tikai krēsli bija lielāki un dziļāki, un tablo, uz kura iedegās dažādi uzraksti, rēgojās pašā degungalā. Šie uzraksti lielākoties visu aizliedza: celties, staigāt, smēķēt. Pirkss veltīgi pūlējās izcelties astronautikas profānu pūlī ar to, ka apsēdās pilnīgi profesionālā pozā, pārmeta kāju pār kāju un nepiesprādzējās ar siksnu. Otrais pilots pavēlēja viņam piesprādzēties — tā bija vienīgā reize, kad kāds no ekipāžas pievērsa viņam uzmanību.
Beidzot viens no francūžiem, acīmredzot aiz pārpratuma, uzcienāja viņu ar augļu pomādi. Pirkss paņēma to, cītīgi piebāza muti ar saldo, lipīgo masu un, pakļāvīgi iegrimis piepūstā krēsla dziļumā, ļāvās pārdomām. Pamazām viņš atkal sāka ticēt, ka viņa uzdevums ir ārkārtīgi bīstams, un lēnām izbaudīja tā šausmas, gluži kā rūdīts dzērājs, kura rokās nonākusi nopelējusi vīna pudele no Napoleona laikiem.
Pirksam trāpījās vieta pie loga. Viņš, protams, nolēma vispār neskatīties laukā pa logu — cik daudz reižu viņš jau bija to visu redzējis!
Taču neizturēja. Tiklīdz «Selena» iegāja Zemes orbītā, no kuras tai vajadzēja uzņemt kursu uz Mēnesi, Pirkss pieplaka logam. Tik aizraujošs bija brīdis, kad ceļu un kanālu līniju izvagotā, pilsētu un ciemu plankumu izraibinātā Zemes virsma it kā atbrīvojās no visām cilvēku klātbūtnes pēdām; pēc tam zem kuģa pavērās plankumaina, ar mākoņu pārslām aplipuši planētas puslode, un skatiens, klīzdams no okeānu melnuma uz kontinentiem, veltīgi pūlējās ieraudzīt kaut ko cilvēka radītu. Vairāku simtu kilometru attālumā Zeme likās tukša, briesmīgi tukšā, it kā dzīvība uz tās tikai nupat sāktu veidoties, ar vāju zaļumu iezīmēdama vissiltākās vietas uz planētas.
Pirkss tiešām bija redzējis to jau daudzas reizes. Taču šī pārmaiņa aizvien no jauna viņu pārsteidza: tajā bija kaut kas tāds, kam viņš nevarēja piekrist. Varbūt pirmais uzskatāmais pierādījums cilvēka mikroskopiskumam salīdzinājumā ar kosmosu? Pāreja citu planetāru mērogu sfērā? Cilvēces gadsimtiem ilgo pūliņu niecīguma aina? Vai arī otrādi, niecīgi maza lieluma triumfs, kas pārvarējis salto, pret visu vienaldzīgo šā drausmīgā blāķa pievilkšanas spēku un, atstājot aiz sevis kalnu masīvu mežonīgumu un polāro ledu gāles, izkāpis citu debess ķermeņu krastos? Šīs pārdomas, pareizāk sakot, vārdos neietērptās jūtas atdeva vietu citām, jo kuģis mainīja kursu, lai pa «caurumu» radiācijas joslās virs Ziemeļpola aiztrauktos pretī zvaigznēm.
Vērot zvaigznes neiznāca sevišķi ilgi: uz kuģa iedegās ugunis. Pasniedza pusdienas, kuru laikā dzinēji strādāja, lai radītu mākslīgu gravitāciju. Pēc pusdienām pasažieri atkal atlaidās krēslos, gaisma nodzisa, un tagad varēja vērot Mēnesi.
Viņi tuvojās tam no dienvidu puses. Pusotra divsimt kilometru no pola atstarotā
Saules gaismā liesmoja krāteris Tiho — balts plankums ar starveidīgām švīkām, kas aizstīdza uz visām pusēm; šo švīku apbrīnojamā pareizība pārsteidza ne vienu Zemes astronomu paaudzi vien, bet pēc tem, kad mīkla bija atminēta, kļuva par studentu joku objektu. Kuram pirmā kursa studentam gan netika stāstīts, ka «Tiho baltā ripa» ir «Mēness ass caurums», bet starveidīgās švīkas — pārāk trekni uzzīmēti meridiāni!
Jo tuvāk melnajā tukšumā iekārtajai lodei viņi pielidoja, jo skaidrāk pārliecinājās, ka Mēness ir sastindzis, sacietējušas lavas masīvos saglabājies pasaules attēls, kas parāda, kāda bijusi pasaule pirms miljardiem gadu, kad sakarsētā Zeme kopā ar savu pavadoni joņoja caur meteorītu mākoņiem un planētveidojumu paliekām, kad dzelzs un akmeņu krusa nepārtraukti šaustīja plāno Mēness garozu, atstādama tajā caurumus un izlaizdama virspusē magmas straumes. Un kad pēc bezgala ilga laika apkārtējais izplatījums attīrījās un kļuva tukšs, lode, kam nebija gaisa apvalka, saglabājās kā nāves miegā sastindzis kaujas lauks, kā kalnu veidošanas laikmeta kataklizmu mēms liecinieks. Bet pēc tam bombardējumu izķēmotā akmens masa kļuva par iedvesmas avotu dzejniekiem un lirisku laternu mīļotājiem.
Nesdama uz saviem diviem klājiem pasažierus un četri simti tonnu kravas, «Selena» pagriezās ar pakaļgalu pret augošo Mēness disku, sāka lēni, pakāpeniski bremzēt un beidzot, viegli vibrējot, nosēdās vienā no lielajām kosmodroma piltuvēm.
Pirkss jau bija paguvis pabūt šeit trīs reizes, turklāt divas reizes atlidojis viens pats un «pašrocīgi nosēdies» mācību laukā, puskilometru no pasažieru nosēšanās laukuma.
