Divvietīgajā viesnīcas istabā, iekārtojies zem spuldzes, sēdēja neliela auguma vīrietis izbalējušā sporta jakā, iedegušu seju ar iesirmu rudo matu šķipsnu uz pieres. Kad Pirkss ienāca, viņš noņēma brilles. Viņu sauca Langners, doktors Langners, viņš bija astrofiziķis un kopā ar Pirksu devās uz Mendeļejeva staciju. Tas arī bija Pirksa nezināmais Mēness kompanjons. Pirkss, jau iepriekš sagatavojies ļaunākajam, savukārt nosauca savu vārdu, nomurmināja kaut ko zem deguna un apsēdās. Langneram bija ap četrdesmit gadu; pēc Pirksa domām, šis vecis bija labi saglabājies. Viņš nesmēķēja, droši vien nedzēra un droši vien pat nerunāja. Viņš lasīja uzreiz trīs grāmatas: pirmā bija logaritmu tabula, otrās grāmatas lappuses bija viscaur piebārstītas ar formulām, bet trešajā nebija nekā, izņemot spektrogrammas. Kabatā viņam bija portatīvs aritmogrāfs, kuru viņš ļoti veikli izmantoja aprēķinos. Laiku pa laikam, nenovērsdams skatienu no savām formulām, viņš Pirksam kaut ko pajautāja; Pirkss atbildēja, nepārstādams grauzt cepumus. Mazajā istabiņā atradās divstāvu gultas, dušas telpā resnāks cilvēks nemaz neiesprauktos, visur karājās plāksnītes, kuras vairākās valodās piekodināja taupīt ūdeni un elektrību. Labi vēl, ka neaizliedz dziļi elpot: skābeklis šeit taču jāieved no citurienes! Pirkss uzdzēra virsū cepumiem ūdeni no krāna un pārliecinājās, ka no tā sāk sāpēt zobi, — acīmredzot ūdens rezervuāri atradās tuvu bazalta virskārtai. Pirksa pulkstenis rādīja bez dažām minūtēm vienpadsmit, elektriskais pulkstenis, kas karājās istabā, rādīja septiņus vakarā, bet Langnera pulksteņa rādītāji jau bija pāri pusnaktij.
Viņi nostādīja savus pulksteņus pēc Mēness laika, taču ne uz ilgu laiku; Mendeļejeva stacijā bija cits, savs laiks, kā visur «tai pusē».
Līdz raķetes startam bija atlikušas deviņas stundas. Langners, neko neteicis, izgāja. Pirkss atlaidās krēslā, pēc tam pārsēdās zem lampas, mēģināja lasīt kaut kādus vecus, nodriskātus žurnālus, kas atradās uz galdiņa, taču nevarēja nosēdēt un arī izgāja laukā no istabas. Aiz pagrieziena gaitenis pārgāja nelielā hallē, kur sienā iemontētā televizora priekšā bija nolikti krēsli. Austrālija raidīja Galvenajai Lunai domātu programmu — kaut kādas vieglatlētu sacensības. Pirksu ne mazākā mērā neinteresēja šīs sacensības, bet viņš sēdēja un skatījās uz ekrānu, kamēr viņam uznāca miegs. Pieceldamies no krēsla, viņš uzlidoja pusmetru augšup, jo bija aizmirsis par vājo pievilkšanas spēku. Viss viņam bija kļuvis kaut kā vienaldzīgs. Kad
beidzot viņš varēs novilkt šīs civilās lupatas? Kas viņam izsniegs skafandru? Kur var dabūt instrukcijas? Un vispār, ko tas viss nozīmē?
Iespējams, ka viņš būtu kaut kur devies, pat saceltu skandālu, bet viņa kompanjons, šis pats doktors Langners acīmredzot uzskata viņu stāvokli par gluži normālu, un vai tad šādos apstākļos nav labāk pievaldīt mēli?
Pārraide beidzās. Pirkss izslēdza televizoru un atgriezās istabā. Ne jau tā viņš bija iztēlojies savu uzturēšanos uz Mēness! Pirkss nomazgājās dušā. Caur plāno sienu bija dzirdamas sarunas blakus numurā. Protams, tie bija paziņas no restorāna — tūristi, kurus Mēness noved līdz svētlaimīgai ekstāzei. Pirkss pārvilka kreklu (kaut kas taču jādara). Tikko viņš bija nolicies gultā, ienāca Langners. Ar četrām jaunām grāmatām.
Pirksam pārskrēja drebuļi. Viņš sāka saprast, ka Langners ir zinātnes fanātiķis, kaut kas līdzīgs profesora Merinusa otram izdevumam.
Astrofiziķis izklāja uz galda jaunās spektrogrammas un, pētīdams tās caur lupu ar tādu cītību, ar kādu Pirkss neaplūkoja pat savas iemīļotās kinoaktrises fotogrāfijas, pēkšņi noprasīja, cik Pirksam gadu.
— Simt vienpadsmit, — Pirkss sacīja, bet, kad Langners pacēla galvu, piemetināja: — Pēc dubultsistēmas.
Langners pirmoreiz pasmaidīja un sāka izskatīties pēc cilvēka. Viņam bija balti, stipri zobi.
— Krievi atsūtīs pēc mums raķeti, — viņš noteica. — Lidosim pie viņiem.
.— Uz Ciolkovska staciju?
— Jā.
Šī stacija atradas jau «tai pusē». Tātad vēl viena pārsēšanās. Pirkss domāja, kā viņi veiks atlikušos tūkstoš kilometrus. Droši vien nevis sauszemes ekipāžā, bet raķetē? Tomēr viņš ne par ko nejautāja. Negribējās izrādīt savu nezināšanu. Langners, liekas, sacīja vēl kaut ko, bet Pirkss jau tāpat ar visām drēbēm bija aizmidzis. Pamodās viņš pēkšņi: Langners, noliecies pār gultu, pieskārās viņa plecam.
— Ir laiks, — viņš tikai noteica.
Pirkss apsēdās. Izskatījās, it kā Langners visu laiku būtu lasījis un rakstījis: papīru kaudzīte ar aprēķiniem viņa priekšā bija kļuvusi lielāka. Pirmajā brīdī Pirkss nodomāja, ka Langners aicina vakariņās, bet runa bija par raķeti. Pirkss uzcēla sev plecos cieši piestūķētu mugursomu; Langnera mugursoma bija vēl lielāka un smagāka, it kā ar akmeņiem piekrauta; pēc tam atklājās, ka, izņemot kreklus, ziepes un zobu suku, tur bija vienīgi grāmatas.
