Tagad viņš pat neredzēja mācību lauku, jo gigantisko, keramikas plāksnēm apšūto «Selenas» korpusu pārbīdīja uz hidrauliskā lifta platformu un nolaida lejā hermētiskā angārā, kur notika muitas pārbaude. Narkotiskas vielas? Alkohols? Spridzekļi? Indes? Kodīgas skābes? Pirksam bija nedaudz indīgas vielas, proti, konjaka blašķe, ko viņam bija iedevis Materss. Tā bija paslēpta bikšu pakaļējā kabatā. Pēc tam sekoja sanitārā pārbaude: apliecības par potēm, izziņa par bagāžas sterilizāciju — lai neievazātu uz Mēness kaut kādus mikrobus; tam visam Pirkss ātri izgāja cauri. Pie barjeras apstājās, domādams, ka varbūt viņu kāds sagaidīs.
Viņš stāvēja starpstāvā. Angārs bija milzīga, klintī izcirsta un aizbelonēta telpa ar līdzenu grīdu un kupolveidīgu velvi. Gaismas šeit bija atliku likām, mākslīgā dienasgaisma plūda no luminiscējošām plāksnēm; šurpu turpu steidzās milzums ļaužu; ar elektrokāriem izvadāja bagāžu, šķidrās gāzes balonus, akumulatorus, kastes, caurules, kabeļu rituļus, bet telpas dziļumā melnēja tas, kas bija radījis visu šo kņadu, — «Selenas» korpuss, precīzāk izsakoties, tikai tās vidusdaļa, kura atgādināja milzīgu gāzes holderu; raķetes pakaļgals atradās dziļi zem betona grīdas, plašā akā, bet resnā ķermeņa augšgals pa apaļu caurumu iesniecās telpas augšstāvā.
Pastāvējis kādu brīdi, Pirkss atcerējās, ka viņam vēl daudz kas kārtojams. Kosmodroma pārvaldē viņu pieņēma kāds ierēdnis. Viņš iedeva Pirksam norīkojumu uz viesnīcu un paziņoja, ka raķete uz «to pusi» izlidošot pēc vienpadsmit stundām. Viņš kaut kur steidzās un neko, patiesību sakot, nepateica. Pirkss izgāja gaitenī, secinādams, ka šeit valda pilnīgs haoss. Viņš pat lāgā nezināja, pa kādu maršrutu viņš lidos — caur Smita Jūru vai taisni uz Ciolkovska staciju? Un kur gan ir viņa nepazīstamais pārinieks? Un kaut kāda komisija? Un turpmākā darba programma?
Viņš domāja par to, kamēr viņa īgnums pārvērtās daudz materiālākā sajūtā, kas koncentrējās kuņģī. Pirksam iegribējās ēst. Viņš sameklēja piemērotu liftu un, ticis galā ar uzrakstiem sešās valodās uz plāksnītes, kura karājās kabīnē, nobrauca lejā lidojošā personāla ēdnīcā, bet tur uzzināja, ka viņam, tā kā viņš nav pilots, jāēd parastajā restorānā.
Tā tikai vēl trūka. Viņš jau devās uz šo nolādēto restorānu, kad pēkšņi atcerējās, ka nav saņēmis savu mugursomu. Uzbrauca augšā angārā. Bagāža jau bija nosūtīta uz viesnīcu. Pirkss atmeta ar roku un gāja ieturēt pusdienas. Viņš iekļuva starp divām tūristu plūsmām: uz restorānu devās francūži, kas bija atlidojuši kopā ar viņu, turp gāja arī kaut kādi šveicieši, holandieši un vācieši, kuri nupat bija atgriezušies no ekskursijas selenobusā uz Eratostena krātera pakāji. Francūži lēca uz augšu, kā to parasti dara cilvēki, kas pirmo reizi izbauda Mēness gravitācijas burvību, sievietēm smejoties un spiedzot, uzlidoja pie griestiem, līksmodami par lēno nolaišanos no trīs metru augstuma. Vācieši izturējās lietišķāk, viņi ienāca restorāna plašajās zālēs, sakāra uz krēslu atzveltnēm fotoaparātus, tālskatus, statīvus, gandrīz vai teleskopus; zupa jau bija pasniegta, bet viņi aizvien vēl rādīja cits citam kalnu iežu šķembas, kuras selenobusu komandas pārdeva tūristiem kā suvenīrus. Pirkss sēdēja, noliecies pār savu šķīvi, pazuzdams visā šajā vācu, francūžu, grieķu, holandiešu … dievs vien to zina vēl kādā varzā, un vispārēja entuziasma un sajūsmas atmosfērā viņš droši vien bija vienīgais drūmais cilvēks pie otrajām šīsdienas pusdienām. Kāds holandietis, nolēmis veltīt viņam uzmanību, apjautājās, vai Pirksu pēc lidojuma raķetē nemoka kosmiskā slimība («Jūs pirmoreiz uz Mēness, jā?»), un piedāvāja viņam tabletes. Tas bija piliens, kas kausam lika plūst pāri malām. Atstājis otro ēdienu pusēstu, Pirkss nopirka bufetē četras paciņas cepumu un devās uz viesnīcu. Visas savas dusmas viņš izgāza uz portjē, kas gribēja pārdot viņam «gabaliņu
Mēness», precīzāk izsakoties, sakusušu bazalta šķembu.
— Atšujies, tirgoni! Es šeit esmu bijis vēl pirms tevis! — Pirkss iebļāvās un, drebēdams aiz niknuma, pagāja garām portjē, kurš nevarēja vien nobrīnīties par šādu dusmu izvirdumu.
