Jau bez muitas apskates, bez jebkādas pārbaudes viņi uzbrauca augšējā stāvā, kur viņus gaidīja Mēness satiksmes raķete, kādreiz sudrabota, bet tagad drīzāk pelēka, vēderaina, uz trim izplestām divdesmit metru augstām posmainām kājām. Tā nebija aerodinamiska raķete, uz Mēness taču nav atmo
sfēras. Ar tādām Pirkss vēl nebija lidojis. Kopā ar viņiem vajadzēja lidot vēl kādam astroķīmiķim, bet tas kavējās. Startēja laikā, izlidoja divi vien.
Atmosfēras trūkums uz Mēness sagādāja daudz raižu: nevarēja izmantot nedz lidmašīnas, nedz helikopterus — neko, izņemot raķetes. Nederēja pat automašīnas ar gaisa spilvenu, kuras tik ļoti piemērotas satiksmei šķēršļotos apvidos: visi gaisa krājumi tad būtu jāstiepj līdzi. Raķete lido ātri, bet ne visur var nosēsties, raķetei nepatīk ne kalni, ne klintis.
Viņu vēderainais trīskāju kukainis iedūcās, iedārdējās un pacēlās kā svece augšup. Kabīne bija tikai kādas divas reizes lielāka par viesnīcas istabeli. Sienās — iluminatori, velvē — apaļš logs, pilota kabīne novietota nevis augšā, bet apakšā, gandrīz starp izplūdes dīzēm, lai pilots redzētu, kur nosēsties. Pirkss jutās kā sainis: kaut kur viņu sūta, lāgā nav zināms, kur un kādēļ, nav zināms, kas būs pēc tam… Un tā mūždien.
Viņi izgāja elipses orbītā. Kabīne un raķetes garās «kājas» nostājās slīpi. Mēness slīdēja zem viņiem milzīgs, izliekts — likās, ka cilvēks nekad nav spēris uz tā savu kāju. Izplatījumā starp Zemi un Mēnesi ir tāda zona, no kurienes abi debess ķermeņi izskatās apmēram vienāda lieluma. Pirkss labi atcerējās pirmā lidojuma iespaidus. Zilganā, dūmakā tītā zeme ar izplūdušām kontinentu kontūrām šķita daudz nereālāka par stingo
Mēnesi ar asi iezīmēto klinšaino reljefu, — tā nekustīgais smagums bija gandrīz sataustāms.
Viņi lidoja virs Mākoņu Jūras, Bullialda krāteris jau bija palicis aizmugurē, dienvidaustrumos kļuva saskatāms Tiho ar sava oreola mirdzošajiem stariem, kas šķērsoja polu un iesniecās «tai pusē»; no liela augstuma kā parasti radās grūti izskaidrojams iespaids par apbrīnojamo precizitāti, ar kādu tas viss veidots. Saules apmirdzētais Tiho bija it kā konstrukcijas centrs: ar savām bālganajām rokām tas aptvēra un pāršķēla Mitruma Jūru un Mākoņu Jūru, bet tā ziemeļu stars, vislielākais, izzuda aiz apvāršņa Skaidrības Jūras virzienā. Toties, kad viņi, apliekuši no rietumiem loku ap Klāvija cirku, lidoja jau «tajā pusē» virs Sapņu Jūras un sāka nosēsties virs pola, mānīgais pareizības iespaids, samazinoties augstumam, pamazām izgaisa, it kā gludā, tumšā «jūras» virsma tagad būtu atvērusi savus nelīdzenumus un plaisas. Ziemeļaustrumos iemirdzējās Vernes krātera zobi. Viņi laidās aizvien zemāk, un tagad Mēness parādījās savā patiesajā izskatā: plakankalnes, līdzenumi, krāteru un gredzenveidīgu kalnu grēdu ieplakas — viss bija vienādi klāts ar kosmiskajā bombardēšanā izrautajām bedrēm. Akmens šķembu un lavas gredzeni šķērsoja cits citu, savijās kopā, it kā tos, kas bija veikuši šo titānisko apšaudi, aizvien vēl nebūtu apmierinājuši nodarītie postījumi. Pirkss vēl nebija apskatījis Ciolkovska masīvu, kad raķeti pagrūda uz brīdi ieslēgtie dzinēji, tā sagriezās vertikāli, un Pirkss ieraudzīja vairs vienīgi tumsas okeānu, kas noklāja visu Rietumu puslodi, bet aiz terminatora līnijas, zibinādama savu smaili, slējās Lobačevska virsotne. Zvaigznes raķetes augšējā logā sastinga. Viņi nolaidās kā liftā, un tas nedaudz atgādināja ieiešanu atmosfērā, jo raķete iegrima pašas dzinēju ugunsstabā, kas sabiezēja zem pakaļgala, un gāzes kauca, applūzdamas raķetes ārējo apšuvumu. Automātiski atliecās krēslu atzveltnes, pa augšējo iluminatoru Pirkss redzēja joprojām tās pašas zvaigznes; viņi tagad strauji krita lejup, taču bija jūtama mīksta, diezgan neatlaidīga dārdošo dzinēju pretestība, grūžot raķeti pretējā virzienā. Pēkšņi dzinēji iekaucās ar pilnu jaudu. «Ahā, stājamies uz uguns!» Pirkss konstatēja, lai neaizmirstu, ka viņš tomēr ir īsts astronauts, kaut arī pagaidām bez diploma.
Kaut kas nošķindēja, nobrīkšķēja, it kā milzīgs veseris dauzītu akmeņus. Kabīne līgani noslīdēja lejā — atgriezās augšā, lejā — un atkal augšā; tā kabīne vēl labu laiku lēkāja uz nikni guldzošiem amortizatoriem, kamēr trīs divdesmit metru garās, krampjaini izplestās «kājas» ieķērās kā nākas klinšu šķembu grēdās. Beidzot pilots apturēja šo kabīnes slīdēšanu, nedaudz paaugstinādams spiedienu eļļas pievadā; atskanē ja klusa šņākoņa, un kabīne palika nekustīgi karājamies.
Pilots iekāpa pie viņiem caur lūku grīdas vidū un atvēra sienas skapi, kurā — beidzot! — atradās skafandri.
