Pirkss nedaudz atguva dzīves prieku, taču tikai uz brīdi. Skapī bija četri skafandri: viens pilotam, bez tam — liels, vidēja lieluma un mazs. Pilots uzreiz iekāpa savā skafandrā, tikai ķiveri neuzlika un gaidīja savus ceļabiedrus. Arī Langners ātri vien tika galā. Vienīgi Pirkss, sarkans, nosvīdis un dusmīgs, nezināja, ko darīt. Vidējā lieluma skafandrs viņam bija par mazu, bet lielais — pārāk liels. Vidējā viņa galva atdūrās pret ķiveres dibenu, bet lielajā kūļājās kā kokosrieksta kodols izžuvušā čaulā. Protams, viņam deva labus padomus. Pilots piebilda, ka liels skafandrs vienmēr labāks par šauru, un ieteica aizpildīt tukšās vietas ar veļu no mugursomas. Viņš pat piedāvāja aizdot savu segu. Bet Pirksam jau pati doma piebāzt skafandru ar drēbju gabaliem likās zaimojoša, pret to sacēlās visa viņa astronauta dvēsele. Ietīties kaut kādās lupatās?!
Viņš uzvilka mazāko skafandru. Ceļabiedri neko nesacīja. Pilots atvēra slūžu kameras lūku, un viņi iegāja tajā; pilots pagrieza skrūves riteni un attaisīja izejas lūku.
Ja blakus nebūtu bijis Langners, Pirkss uzreiz lēktu un, iespējams, viņam izdotos jau ar pirmo soli izmežģīt kāju: līdz virsmai bija kādi divdesmit metri, un, ja ņem vērā skafandra svaru, pat šejienes apstākļos, lai gan pievilkšanas spēks ir mazs, tas ir tikpat kā nolēkt no otrā stāva uz akmeņu kaudzes.
Pilots nolaida pār bortu saliekamās kāpnes, un viņi nokāpa uz Mēness.
Arī šeit neviens viņus nesagaidīja nedz ar ziediem, nedz ar triumfa arkām. Visapkārt nebija ne dzīvas dvēseles. Apmēram kilometru no viņiem pacēlās Ciolkovska stacijas bruņu kupols, ko apspīdēja baismās Mēness saules slīpie stari. Aiz stacijas bija redzams neliels klintīs izcirsts nosēšanās laukums, bet tas bija aizņemts: uz tā divās rindās stāvēja transportraķetes; tās bija krietni lielākas par to, ar kuru bija atlidojuši Pirkss un Langers.
Viņu raķete, nedaudz sašķiebusies, mierīgi atpūtās uz sava trijkāja; akmeņi zem tās dīzēm bija melni, izplūdes liesmu apsvilināti. Uz rietumiem apkārtne bija gandrīz līdzena, ja vien par līdzenu var saukt šo bezgalīgo akmeņaino lauku, kurā šur tur rēgojās atlūžņi mājas lielumā. Uz austrumiem līdzenums kāpa kalnup — sākumā lēzeni, bet pēc tam gandrīz vertikālās terases pārgāja galvenajā Ciolkovska masīvā; tā šķietami tuvā krauja atradās ēnā un bija melna kā ogle. Kādus desmit grādus virs grēdas kvēloja Saule; tā tik ļoti žilbināja, ka uz to pusi nebija iespējams skatīties. Pirkss tūlīt nolaida virs ķiveres stikla dūmkrāsas filtru, bet tas maz līdzēja, nevajadzēja vienīgi vairs piemiegt acis.
Piesardzīgi kāpdami pa nestabiliem klinšu bluķiem, viņi devās uz stacijas pusi. Savu raķeti viņi tūlīt pazaudēja no redzesloka, jo vajadzēja nokāpt ne visai dzijā ieplakā. Stacija pacēlās pār šo ieplaku un visu apkārtni; trīs ceturtdaļas stacijas ēkas iesniecās monolītā klintī, kas atgādināja uzspridzinātu cietoksni un glabāja savā atmiņā vēl mezozoja laikus. Asi nošķelto stūru līdzība ar cietokšņa aizsardzības torņiem bija pārsteidzoša,bet tikai no tālienes: jo tuvāk viņi piegāja, jo manāmāk «torņi» zaudēja formas pareizību, izplūda, bet melnās svītras uz tiem, kā izrādījās, bija dziļas plaisas. Salīdzinot ar citiem Mēness rajoniem, apvidus šeit bija samērā līdzens, un viņi gāja ātri. Katrs solis sacēla putekļu mākonīti, šos slavenos Mēness putekļus, kuri kāpa augstāk par jostas vietu, ietina cilvēkus pienbaltā mākonī un neparko negribēja nosēsties. Tāpēc viņi negāja zosu gājienā, bet rindā, un, kad pie pašas stacijas Pirkss atskatījās, viņš ieraudzīja visu noieto ceļa gabalu: to iezīmēja trīs biezas, čūskveidīgas līnijas, trīs līkumotas putekļu pīnes, daudz gaišākas par jebkuriem Zemes putekļiem.
Pirkss zināja par Mēness putekļiem daudz interesanta. Pirmie Mēness iekarotāji bija pārsteigti par šo parādību: par putekļiem viņi zināja, bet pat vissmalkākajiem putekļiem bezgaisa telpā bija nekavējoties jānosēžas. Taču Mēness putekļi nez kāpēc nenosēdās. Un interesanti, ka tikai dienā. Saules gaismā. Izrādījās, ka elektriskās parādlbas šeit noris savādāk nekā uz Zemes. Tur eksistē atmosfēras izlādēšanās, zibeņi, pērkons, Elma ugunis. Uz mēness, protams, tā visa nav. Bet, daļiņu izstarojuma bombardēti, akmeņi izlādējas ar to pašu lādiņu, ar kādu uzlādējas putekļi, kas tos sedz. Bet tā kā vienādie lādiņi atgrūžas, tad ari saceltie putekļi elektrostatiskās atgrūšanās dēļ nenosēžas dažreiz pat veselu stundu. Kad uz Saules ir daudz plankumu, Mēness «putekļo» stiprāk, kad Saules aktivitāte krītas — mazāk. Šī parādība izzūd tikai dažas stundas pēc tam, kad sākusies nakts, drausmīgā Mēness nakts, kuru var izturēt tikai speciālos divkārtu skafandros, kas konstruēti pēc termosa principa un ir smagi, pat šeit velnišķīgi smagi.
