Šīs Pirksa zinātniskās pārdomas pārtrūka, kad viņi piegāja pie stacijas galvenās ieejas. Viņus uzņēma kā mīļus ciemiņus. Ieraudzījis stacijas zinātnisko vadītāju, profesoru Ganšinu, Pirkss mazliet apjuka. Viņš bija ļoti apmierināts ar savu garo augumu, jo uzskatīja, ka tas kaut kā notušē viņa apaļo ģīmi. Taču Ganšins skatījās uz Pirksu no augšas uz leju — nevis pārnestā, bet vārda tiešajā nozīmē. Viņa kolēģis fiziķis Pņins bija vēl lielāka auguma — droši vien divus metrus garš.
Stacijā bija vēl trīs krievi, iespējams, arī vairāk, bet viņi nerādījās — laikam stāvēja sardzē. Augšējā stāvā atradās astronomiskā observatorija un radiostacija. Klintī izcirsts, slīps, betonēts tunelis veda uz atsevišķu telpu, virs kuras kupola nepārtraukti griezās milzīgas radara iekārtu restes, pa iluminatoriem pašā kalnu grēdas virsotnē varēja saskatīt kaut ko žilbinoši sudrabainam, simetriski noaustam zirnekļa tīklam līdzīgu — tas bija galvenais radioteleskops, vislielākais uz Mēness. Līdz tam varēja nokļūt pusstundas laikā pa uzkarināmo ceļu.
Pēc tam izrādījās, ka stacija ir daudz lielāka, nekā sākumā bija licies. Tās dzīlēs milzīgos rezervuāros glabājās ūdens, gaisa un pārtikas krājumi. Stacijas spārnā, iebūvēti plaisā starp klintīm un pilnīgi nemanāmi no ieplakas, atradās aparāti, kas saules staru enerģiju pārveidoja elektrībā. Un vēl stacijā bija kaut kas pavisam brīnišķīgs — milzīga hidrofona oranžērija zem kvarca kupola ar tērauda stiegrojumu, tur bija milzum daudz puķu un lieli rezervuāri ar kaut kādiem ūdensaugiem, kas ražoja vitamīnus un olbaltumvielas, bet pašā vidū auga banānu palma. Pirkss un Langners apēda pa banānam, kas bija izaudzēti uz Mēness. Pirkss smiedamies paskaidroja, ka banāni neietilpstot stacijas līdzstrādnieku ikdienas ēdienkartē un domāti galvenokārt viesiem.
Langners, kurš mazliet orientējās Mēness celtniecībā, sāka iztaujāt par kvarca kupola konstrukciju, kas pārsteidza viņu vairāk par banāniem; tā bija patiešām unikāla celtne. Tā kā to apņēma bezgaisa telpa, kupolam bija jāiztur pastāvīgs spiediens deviņas tonnas uz kvadrātmetru, kas, ņemot vērā oranžērijas apmērus veidoja iespaidīgu summu — divi tūkstoši astoņi simti tonnu. Tieši ar tādu spēku visos virzienos spieda šeit ieslēgtais gaiss, cenzdamies uzspridzināt no iekšpuses kvarca apvalku. Konstruktori bija spiesti atteikties no dzelzsbetona, ielika kvarcā sametinātas ribas, kuras visu spiediena spēku, gandrīz trīs miljonus kilogramu, pārnesa augšup uz disku, kas bija pagatavots no irīdija un ko ārpusē saturēja stipras, dziļi bazalta klintīs noenkurotas tērauda troses. Tā kā tas bija savā ziņā vienīgais «piesietais kvarca gaisa balons».
No oranžērijas viņi devās taisnā ceļā uz ēdnīcu. Stacijā tieši tobrīd bija pienācis pusdienlaiks. Pirksam tās jau bija trešās pusdienas: pirmās viņš paēda raķetē, otrās — Galvenajā Lunā. Radās iespaids, ka uz Mēness ēd tikai pusdienas.
Ēdnīca, kas vienlaikus bija arī kopkajīte, izrādījās neliela; sienas bija apšūtas ar koku — nevis ar paneļiem, bet priežu baļķiem. Smaržoja pat pēc sveķiem. Pēc žilbinošajām Mēness ainavām šis mājīgais iekārtojums bija sevišķi patīkams. Starp citu, profesors Ganšins atzinās, ka vienīgi plāna virskārta darināta no koka — lai mazāk skumtu pēc Zemes.
Nedz pie pusdienu galda, nedz pēc tam netika runāts par Mendeļejeva staciju, par negadījumu, par nelaimīgajiem kanādiešiem, par gaidāmo aizlidošanu — it kā Pirkss un
Langners būtu atbraukuši paviesoties un dievs vien to zina, cik ilgi paliks.
Krievi izturējās, it kā tiem nebūtu nekā cita ko darīt, kā vienīgi sarunāties ar viesiem: viņi izprašņāja, kas jauns uz Zemes, kas notiek Galvenajā Lunā; vaļsirdības brīdī Pirkss atzinās savā stihiskajā nepatikā pret Mēness tūristiem un to manierēm — likās, ka to uztvēra atzinīgi. Tikai pēc kāda laika varēja manīt, ka brīžiem viens, brīžiem otrs saimnieks atstāj sabiedrību, bet pēc tam atkal atgriežas. Noskaidrojās, ka viņi iet uz observatoriju, jo uz Saules parādījusies apbrīnojami skaista protuberance. Vajadzēja tikai izrunāt šo vārdu, kad viss pārējais Langneram vairs neeksistēja. Zinātniekiem raksturīgā neapzinātā aizmiršanās pārņēma visus pie galda sēdošos. Atnesa fotogrāfijas, pēc tam parādīja ar koronogrāfu uzņemtu filmu. Protuberance patiešām bija vienreizēja: tā stiepās trīsceturtdaļmiījona kilometru garumā un atgādināja aizvēsturisku briesmoni ar ugunīgu rīkli. Protams, ne jau šī zooloģiskā līdzība bija svarīga.
