Kad iededza gaismu, Ganšins, Pņins, trešais krievu astronoms un Langners sāka sarunāties; acis viņiem spīdēja, viņi bija kļuvuši kurli pret visu apkārtējo. Kāds atcerējās pārtrauktās pusdienas; atgriezās ēdnīcā, bet arī šeit, atbīdījuši šķīvjus sāņus, visi sāka kaut ko aprēķināt uz papīra servjetēm. Beidzot Pņins apžēlojās par Pirksu, kuram šie strīdi bija ķīniešu ābece, un aizveda viņu uz savu istabu, mazu, bet pievilcīgu: no tās platā loga pavērās skats uz Ciolkovska grēdas austrumu virsotni. Saule, zema, zvērojoša kā elles vārti, veidoja uz klinšu sablīvējumiem citu haosu — ēnas, kuras ar savu melnumu absorbēja priekšmetu kontūras, it kā aiz katra apgaismota akmeņa šķautnes pavērtos velnišķīgs bezdibenis un ceļš uz pašu Mēness centru. Akmens virsotnes, slīpie torņi, smailes, obeliski it kā izkusa tur, šai tukšumā, lai pēc tam kaut kur izšautos no tintes melnas tumsas gluži kā pārakmeņojušās liesmu mēles. Skatiens mulsa šo pilnīgi nesavienojamo formu sablīvējumā un atveldzējās vienīgi apaļajās, melnajās bedrēs, kuras atgādināja acu dobumus: tās bija līdz malām ar ēnām piepildītas mazo krāteru piltuves. >
Ainava bija savā ziņā vienreizēja. Pirkss jau bija bijis uz Mēness (to viņš reizes sešas pieminēja sarunājoties), bet ne tādā laikā, deviņas stundas pirms Saules rieta. Viņi ilgi sēdēja pie loga. Pņins sauca Pirksu par kolēģi, bet tas nezināja, kā lai atbild, un žonglēja ar gramatiku kā vien prazdams. Krievu zinātniekam bija fantastiska fotoattēlu kolekcija, kas bija sakrāta kalnu pārgājienos: viņš, Ganšins un vēl viens viņu biedrs, kurš patlaban bija aizlidojis uz Zemi, brīvajā laikā nodarbojās ar alpīnismu.
Kāds bija mēģinājis ieviest vārdu «lunisms», bet šis termins neiegājās, jo vairāk tādēļ, ka eksistē Mēness Alpi.
Pirkss, kurš kāpa kalnos vēl pirms iestāšanās Institūtā, nopriecājās, ka saticis alpīnistu, un sāka izvaicāt Pņinu par kalnos kāpšanas tehnikas īpatnībām uz Mēness.
— Kolēģi, vajag paturēt prātā vienu, — Pņins atbildēja, — tikai vienu. Dariet visu «kā mājās», kamēr iespējams. Ledus šeit nav — ja nu vienīgi ļoti dziļās plaisās, un arī tad ārkārtīgi reti, sniega, protams, arī nav; tā kā rāpties kalnos šeit, liekas, vajadzētu būt ļoti viegli, vēl jo vairāk tādēļ, ka var nokrist no trīsdesmit metru augstuma un nekas ar tevi nenotiks, — bet par to pat domāt nedrīkst.
— Kādēļ? — Pirkss ļoti izbrīnījās.
— Tādēļ, ka šeit nav gaisa, — astrofiziķis paskaidroja. — Un lai cik ilgi jūs kāptu šejienes kalnos, tik un tā neiemācīsieties pareizi noteikt attālumu. Te arī telemetrs neko daudz nelīdzēs, un kurš gan staigā ar telemetru? Uzkāpsi virsotnē, ieskatīsies bezdibenī — un tev liksies, ka tas ir piecdesmit metru dziļš. Tā dziļums varbūt patiešām ir piecdesmit metru, bet varbūt arī trīssimt vai pat visi piecsimt metri. Man reiz gadījās … Bet jūs jau zināt kā tas notiek. Cilvēkam tikai jāiedveš sev, ka viņš var nokrist, un viņš agri vai vēlu nokritīs. Ja uz Zemes sadauzīsi galvu — ar laiku sadzīs, bet šeit viens stiprs belziens pa ķiveri, stikls ieplīst — un cauri. Tā kā izturieties tāpat kā Zemes kalnos. Ko jūs atļaujaties tur, to var arī šeit. Izņemot lēcienus pāri plaisām. Pameklējiet vispirms akmentiņu, metiet to pāri uz viņu pusi un novērojiet kā tas lido. Taisnību sakot, es vispār no sirds neiesaku lēkt. Kā tad īsti notiek: aizlec vienreiz, otrreiz divdesmit metru, un bezdibeņi tev vairs neliekas briesmīgi, kalni izskatās tīrais nieks — bet tad arī nelaime klāt kā saukta. Glābšanas dienesta šeit nav … tātad paši saprotat.. .
Pirkss sāka iztaujāt par Mendeļejeva staciju. Kādēļ tā uzcelta gandrīz virsotnē un nevis lejā? Vai ceļš turp ir grūts? Stāsta, ka esot jārāpjas.
— Rāpties tikpat kā neiznāk, bet ceļš ir diezgan bīstams. Tas tādēļ, ka pāri gājusi akmens lavīna. No Saules Vārtu puses. Tā noslaucījusi ceļu … Kas attiecas uz stacijas izvietojumu — man par to neērti runāt. It īpaši tagad, pēc tam, kad notikusi tāda nelaime … Bet jūs, kolēģi, droši vien esat par to lasījis? …
Pirkss, briesmīgi nokaunējies, nomurmināja, ka tieši tai laikā viņam bijusi eksāmenu sesija. Pņins pasmaidīja, bet tūlīt atkal kļuva nopietns.
— Tad klausieties .. . Mēness ir starptautisks īpašums, bet katrai valstij šeit ir sava zinātniskās pētniecības zona. Mums tikai šī puslode. Kad kļuva zināms, ka radiācijas joslas aiztur kosmiskos starus pret zemi pavērstajā puslodē, angļi palūdza mums atļauju uzcelt staciju mūsu pusē. Mēs neiebildām. Tieši šai laikā mēs paši gatavojāmies celtniecībai Mendeļejeva kalnu grēdā, tāpēc piedāvājām angļiem šo rajonu, domādami, ka viņi izmantos būvmateriālus, kurus mēs bijām tur nogādājuši, bet norēķināsimies pēc tam. Angļi bija ar mieru, bet vēlāk nodeva visu kanādiešiem, jo Kanāda ietilpst Britu Sadraudzībā. Mums, protams, bija vienalga.
