Tā kā mēs bijām jau izpētījuši celtniecības rajonu, viens no mūsu zinātniekiem profesors Aņimcevs, kurš labi pazina vietējos apstākļus, tika ieskaitīts kanādiešu projektētāju grupā kā konsultants ar padomdevējā balsstiesībām. Te pēkšņi mēs uzzinājām, ka angļi tomēr piedalās šajā pasākumā. Viņi atsūtīja Šenneru, un tas paziņoja, ka krātera dibenā varot rasties otrreizējas radiācijas strāvas, kuras izkropļošot pētījumu rezultātus. Mūsu speciālisti uzskatīja, ka tas nav iespējams, bet visu izlēma angļi: tā taču viņu stacija. Viņi nolēma pārvietot staciju augšā.
Protams, celtniecības izmaksas drausmīgi pieauga. Un visu starpību sedza kanādieši. Tomēr tas nav galvenais. Mēs naudu svešā kabatā neskaitām. Viņi izvēlējās stacijai vietu, sāka projektēt ceļu. Aņimcevs ziņoja: «Angļi grib vispirms uzcelt pāri diviem bezdibeņiem dzelzsbetona tiltus, bet kanādieši nav ar mieru, jo būvdarbu izmaksas tādā gadījumā gandrīz divkāršojas; viņi grib ierakties Mendeļejeva grēdas iekšējā nogāzē un ar vadāmiem sprādzieniem izlauzties cauri diviem klints ragiem. Es viņiem neiesaku: tas var izjaukt kristāliskā bazalta pamatalīdzsvaru. Viņi neklausa. Ko darīt?» Ko gan mēs varējām darīt? Viņi taču nav mazi bērni. Mūsu selenoloģisko pētījumu pieredze ir bagātāka, bet, ja jau viņi negrib uzklausīt padomu, neuzbāzīsimies. Aņimcevs rakstīja savu atšķirīgo viedokli, un ar to viss beidzās. Sāka spridzināt klinti. Tā pirmā aplamība — nepareiza vietas izvēle — bija par iemeslu otrai. Bet rezultāti diemžēl nelika uz sevi ilgi gaidīt. Angļi uzcēla trīs pretlavīnu sienas, nodeva staciju ekspluatācijā, pa ceļu sāka braukt kāpurķēžu transportieri, — lūdzu, spoža uzvara. Stacija strādāja jau trīs mēnešus, kad akmens pārkares pamatnē zem Saules Vārtiem, zem šī lielā roba, grēdas rietumu pusē parādījās plaisas .. .
Pņins piecēlās, paņēma no skapja vairākus lielus fotouzņēmumus un parādīja Pirksam.
— Lūk, šai vietā. Šeit guļ, pareizāk sakot, gulēja, pusotra kilometra gara plāksne, kura vietumis karājās virs bezdibeņa. Ceļš stiepās apmēram vienas trešdaļas augstumā, pa šo sarkano līniju. Kanādieši uztraucās. Aņimcevs (viņš aizvien vēl atradās tur) skaidroja viņiem: starpība starp dienas un nakts temperatūrām ir trīssimt grādu, plaisas paplašināsies, un tur nekā nevar darīt. Vai tad var atbalstīt pusotra kilometra garu plāksni? Ceļš bez vilcināšanās jāslēdz, bet līdz stacijai, ja reiz tā uzcelta, jāierīko uzkarināmais ceļš. Bet viņi izsauc ekspertu pēc eksperta no Anglijas no Kanādas, un sākas īsta komēdija: tos ekspertus, kuri saka to pašu, ko Aņimcevs, tūliņ sūta uz mājām. Paliek tikai tie, kas mēģina kaut kā tikt galā ar plaisām. Sāk plombēt tās ar cementu. Lieto dziļo iesūknēšanu, balstus, cementē un cementē, bet beigas neredz:
Objektīvi sakot, angļiem ir brīnišķīgi speciālisti, bet šeit svarīgas bija nevis speciālās selenoloģiskās problēmas, bet gan prestižs: uzbūvējuši ceļu un nevar atkāpties. Aņimcevs iesniedza kārtējo protestu un aizbrauca. Pēc tam līdz mums nonāca ziņas, ka sākušies strīdi un nesaskaņas starp angļiem un kanādiešiem — tās pašas plāksnes dēļ, tā saucamā Ērgļa Spārna gabaliņa dēļ. Kanādieši gribēja to uzspridzināt — lai sagrauj visu ceļu, toties varēs uzbūvēt jaunu un drošu. Angļi iebilda. Starp citu, tā bija utopija. Aņimcevs bija aprēķinājis, ka plāksnes uzspridzināšanai būtu vajadzīgs sešas megatonnas liels ūdeņraža lādiņš, bet ANO konvencija aizliedz kā sprāgstvielu lietot radioaktīvos materiālus. Tā viņi strīdējās un ķildojās, kamēr plāksne nogruva .. . Angļi pēc tam rakstīja, ka pie visa vainīgi kanādieši, kas noraidījuši sākotnējo projektu, — tos pašus dzelzsbetona viaduktus.
Pņins kādu brīdi aplūkoja otru fotouzņēmumu, kas attēloja pēdas robu gandrīz divkāršā palielinājumā; ar melniem punktiņiem bija atzīmēta nobrukuma vieta, tas bija nogāzies uz ceļa un izpostījis to kopā ar visiem nostiprinājumiem.
— Rezultātā stacija reizēm ir nepieejama. Dienā līdz tai var aizkļūt samērā viegli — daži nelieli pārgājieni pa korēm, bet, kā jau es sacīju, ceļš ir ļoti bīstams. Toties nakti turp aiziet praktiski nav iespējams. Mums šeit Zemes nav, paši zināt…
Pirkss saprata, par ko runā krievu zinātnieks: šai pusē garās Mēness naktis neapgaismo milzīgā Zemes laterna.
— Un infrasarkanie šeit nelīdz? — Pirkss jautāja.
Pņins pasmaidīja.
— Infrasarkanās brilles? Kāds no tām labums, kolēģi, ja stundu pēc Saules rieta akmeņu virsma atdziest līdz mīnus simt sešdesmit grādiem … Teorētiski varētu iet ar radaroskopu, bet vai jūs esat kādreiz mēģinājis doties kalnos ar tādām ierīcēm?
Pirkss atzinās, ka nav mēģinājis.
