— Neiesaku. Tas ir ārkārtīgi sarežģīts pašnāvības veids. Radars derīgs līdzenumā, nevis kalnos …
Istabā ienāca Langners un Ganšins: bija pienācis laiks doties projām. Līdz Mendeļejeva stacijai pusstundu jālido ar raķeti, vēl divas stundas jāiet kājām, bet pēc septiņām stundām norietēs Saule. Septiņas stundas ir krietna rezerve. Izrādījās, ka kopā ar viņiem lidos Pņins. Pirkss un Langners paskaidroja, ka tas nav vajadzīgs, bet saimnieki par to pat dzirdēt negribēja.
Pēdējā brīdī Ganšins pajautāja, vai viņi negrib kaut ko noraidīt uz Zemi, — tāda iespēja tik drīz neradīšoties. Tiesa, starp Mendeļejeva un Ciolkovska stacijām pastāv radiosakari, bet pēc septiņām stundām viņi šķērsos terminatoru un radīsies stipri traucējumi.
Pirkss nodomāja, ka nebūtu peļami nosūtīt Matersa māsai sveicienu no «tās puses», bet viņam pietrūka drosmes. Viņš pateicās par visu un devās lejā, bet atkal izrādījās, ka krievi pavadīs viņus līdz raķetei. Tad Pirkss neizturēja un pasūdzējās par savu skafandru. Viņam sameklēja citu, bet vecais palika Ciolkovska stacijas slūžu kamerā.
Krievu skafandrs konstrukcijas ziņā atšķīrās no Pirksam pazīstamajiem. Ķiverei bija nevis divi, bet trīs filtri: viens sargāja no Saules zenītā, otrs — no zemas Saules, bet trešais, tumši oranžais, — no putekļiem. Savādāk bija izvietoti arī gaisa vārstuļi, un ļoti jocīgi bija zābaki: piesūknē zoles ar gaisu — un staigā kā uz spilveniem. Akmeņus vispār nejūt, bet ārējā zoles daļa ideāli piekļaujas pat pie visgludākās virsmas. Tas bija «augstkalnu» modelis. Bez tam viena skafandra puse bija sudrabota, otra — melna. Pagriezies ar melno pusi pret Sauli — sāc svīst, pagriezies ar sudraboto — ķermeni noglauž patīkams vēsums. Pirksam tas šķita ne sevišķi veiksmīgs atradums: ne vienmēr taču var pagriezties pret Sauli, kā iegribas. Iet ar muguru pa priekšu, vai?
Krievu zinātnieki sāka smieties. Viņi parādīja slēdzi uz krūtīm: tas pārvietoja krāsas. Skafandru varēja padarīt melna priekšpusē, bet sudrabotu mugurpusē, un otrādi. Interesanti notika arī krāsu pārvietošanās. Šauro telpu starp caurspīdīgo cietas plastmasas ārējo apvalku un pašu skafandra korpusu aizpildīja divas dažādas krāsvielas vai precīzāk — pusšķidras vielas, kuras bija pagatavotas no alumīnija un ogles. Bet pārvietoties tās spieda skābeklis, kas nāca no elpošanas aparatūras.
Bija laiks doties uz raķeti. Pirmo reizi stacijas slūžu kamerā Pirkss iegāja no Saules puses un toreiz bija tā apžilbis, ka nekā neredzēja. Tikai tagad viņš ievēroja, ka kamerai ir ļoti īpatnēja konstrukcija: visa tās ārsiena bīdījās augšup un lejup kā virzulis. Pņins paskaidroja, ka tādējādi vienlaicīgi varot ielaist un izlaist neierobežotu skaitu cilvēku un neizšķiest veltīgi gaisu. Pirkss izjuta kaut ko līdzīgu skaudībai, jo Institūta kameras bija viscienījamas kastes, novecojušas vismaz par pieciem gadiem, bet pieci tehniskā progresa gadi ir vesels laikmets.
Saule nemaz nelikās noslīdējusi zemāk. Jocīgi bija soļot piepūstajos zābakos — it kā nemaz nejūtot pamatu zem kājām, — bet Pirkss pa ceļam uz raķeti ar to aprada.
Profesors Ganšins piebāza savu ķiveri tuvāk Pirksa ķiverei un nokliedza dažus atvadu vārdus, pēc tam viņi paspieda viens otram roku smagajos cimdos, un tūlīt aiz pilota visi iekāpa raķetē, kas mazliet nosēdās zem pieaugošā smaguma.
Pilots pagaidīja, kamēr pavadītāji aties drošā attālumā, un ieslēdza dzinējus. Skafandra iekšpusē pieaugošās vilkmes drūmā dārdoņa skanēja kā aiz biezas sienas. Pārslodze pieauga, bet viņi pat nejuta, kā raķete atrāvās no laukuma. Vienīgi zvaigznes salīgojās augšējos iluminatoros, bet apakšējos nogrima un pazuda akmeņainais tuksnesis.
Tagad viņi lidoja pavisam zemu un tādēļ neko neredzēja, tikai pilots vēroja lejā slīdošo rēgaino ainavu. JRaķete karājās vertikāli kā helikopters. Ātruma palielināšanos varēja nojaust pēc pieaugošās dzinēju dārdoņas un visa korpusa vieglās vibrācijas.
— Uzmanību, nolaižamies! — atskanēja ķiveres radiofonā. Pirkss nezināja, vai to saka pilots pa raķetes radio vai Pņins. Atliecās krēslu atzveltnes. Pirkss dziļi nopūtās, viņš bija kļuvis viegls — tik viegls, ka, likās, tūlīt aizlidos; viņš instinktīvi pieķērās pie parocēm. Pilots strauji nobremzēja, dīzes uzliesmoja, iegaudojās, liesmu mēles ar neizturamu troksni pašāvās uz pretējo pusi, gar kuģa apšuvumu, pārslodze pieauga, atkal kritās, un beidzot Pirksa ausis izdzirda divkāršu, cietu atsitienu — viņi nosēdās. Un tad sākās kaut kas negaidīts. Raķete, kas jau bija sākusi savas dīvainās svārstības augšup un lejup, it kā atdarinādama garkājaina kukaiņa pietupienus, pēkšņi sasvērās uz sāniem un, akmeņiem dārdot, manāmi izkustējās no vietas.
