«Katastrofa,» Pirksam pazibēja galvā. Viņš nenobijās, bet neapzinīgi sasprindzināja visus muskuļus. Viņa ceļabiedri gulēja nekustīgi. Dzinēji klusēja. Pirkss lieliski saprata pilotu: kuģis, sveroties uz sāniem un svārstoties, slīd lejup kopā ar akmeņu nobirām, un, ja ieslēgtu dzinējus, viņi raķetes vienas «kājas» lielās sānsveres dēļ, nepaguvuši pacelties gaisā, vai nu apgāztos, vai apdauzītos pret klintīm.
Akmens bluķu skrapstoņa un dārdoņa zem raķetes tērauda ķetnām kļuva aizvien vājāka un beidzot noklusa pavisam. Vēl dažas grants strūkliņas spalgi norībināja pa metālu, vēl kāda šķemba iegrima dziļāk zem posmainās «kājas» spiediena — un kabīne lēnām nosēdās, sašķiebusies par kādiem desmit grādiem.
Pilots izrāpās no savas akas mazliet nokaunējies un sāka paskaidrot, ka izmainījies apkārtnes reljefs: acīmredzot ziemeļu nogāzei pāri brāzusies jauna lavīna. Viņš nosēdies uz nobiruma pie pašas kraujas, lai nogādātu viņus tuvāk mērķim.
Pņins atbildēja, ka tas nav sevišķi veiksmīgs paņēmiens, kā saīsināt ceļu: akmeņu nobiras nav kosmodroms, un nevajag riskēt bez sevišķas vajadzības. Ar to īsais dialogs beidzās, pilots ielaida pasažierus slūžu kamerā, un viņi pa kāpnītēm nokāpa uz nobirām.
Pilots palika raķetē — viņam vajadzēja gaidīt, kamēr atgriezīsies Pņins, bet Langners un Pirkss bija aizgājuši kopā ar Ganšinu.
Pirkss uzskatīja, ka labi pazīst Mēnesi. Taču viņš maldījās. Ciolkovska stacijas rajons bija pastaigas laukums salīdzinājumā ar vietu, kur viņi atradās patlaban. Raķete, sasvērusies uz «kājām», kuras bija izplestas līdz pēdējai iespējai un iegrimušas akmeņu nobirās, stāvēja tikai trīssimt soļu no ēnas, ko meta Mendeļejeva grēdas galvenais masīvs. Pie melnajām debesīm kvēlojošās Saules ēze gandrīz skāra kalnu ķēdes klinšu zobus, un, šķita, ka zobi šai vietā kūst, taču tas bija tikai redzes māns. Tomēr stāvās kraujas, kas iznira no tumsas kilometru vai divus tālāk, nebija ilūzija. Dziļu grambu izvagotajā līdzenumā, kas bija krātera dibens, no plaisām plūda lejup neiedomājami balti nobirumu trīsstūri; svaigu nogruvumu vietas varēja viegli pazīt pēc izplūdošajiem, putekļos tītajiem klinšu apveidiem. Arī saplaisājušo lavu krātera dibenā klāja gaišu putekļu kārta; viss Mēness bija nosēts ar mikroskopiskām meteoru daļiņām — šo nāves lietu, kas miljoniem gadu krita no zvaigznēm. Abpus takai — patiesību sakot, tā bija tikpat mežonīgs klinšu bluķu un atlauzu jūklis kā visa apkārtne un tika dēvēta šai vārdā tikai tādēļ, ka bija iezīmēta ar akmenī iecementētiem alumīnija mastiem, kuru galos mirdzēja kaut kas rubīna lodītei līdzīgs, — abās pusēs šim ceļam, kas aizstiepās augšup pa nobirumu, slējās pa pusei apspīdētas, pa pusei melnas kā Galaktikas nakts kraujas, ar kurām nevarētu sacensties pat Himalaju milzeņi.
Vājā pievilkšanas spēka dēļ klintis bija uz mūžiem sastingušas kā murgu radītās formās. Pat pie bezdibeņiem pieraduši cilvēki, kāpdami kalnu virsotnēs, agri vai vēlu apmulsa. Apkārtējās ainavas nerealitāti un fantastiskumu pastiprināja vēl tas, ka baltie pumeka bluķi no kājas spēriena uzlidoja augšup kā spēļu bumbas, bet vissmagākā bazalta atlauza, nomesta lejup pa nogāzi, lidoja nedabiski lēni, ilgi un nokrita bez skaņas gluži kā sapnī.
Kad viņi uzkāpa vairākus simtus metru augstumā, klinšu krāsa izmainījās. Aizu, pa kuru gāja Pņins, Langners un Pirkss, no divām pusēm ietvēra rožaina porfīra upes. Klinšu bluķi, kas dažreiz slējās vairāku stāvu augstumā, saķērušies kopā ar asajām šķautnēm, likās gaidam vieglu pieskārienu, lai gāztos lejā neapturamā lavīnā.
Pņins veda viņus cauri šim pārakmeņoto sprādzienu mežam, soļodams ne visai ātri, taču nekļūdīgi. Reizēm akmens, uz kura viņš nolika milzīgajā skafandra zābakā ieauto kāju, sazvārojās. Tādās reizēs Pņins uz mirkli sastinga un gāja vai nu tālāk, vai apgāja šai vietai apkārt, pēc vienīgi viņam zināmām pazīmēm noskarzdams, vai šis akmens noturēs cilvēka smagumu vai nenoturēs. Turklāt skaņas, kas alpīnistam izsaka tik daudz, šeit neeksistēja. Kāds no bazalta blāķiem atrāvās, liekas, bez kāda iemesla un sāka ripot lejup — palēnināti, it kā miegaini, pēc tam aizrāva sev līdzi veselu masu citu akmeņu, kas, nikni palēkdamies, joņoja aizvien ātrāk, līdz beidzot lavīnas tālāko ceļu aizsedza pienbalti putekļi. Tas bija gluži kā murgos: milzīgi klinšu bluķi sadūrās pilnīgi bez skaņas, un cauri piepūstajām pazolēm nejuta pat virsmas satricinājumus. Kādā asā pagriezienā Pirkss ieraudzīja lavīnas ceļu, bet pati lavīna jau izskatījās kā viļņains, rāmi slīdošs mākonis. Pēkšņā satraukumā viņš sāka ar skatienu meklēt raķeti, bet tā atradās drošībā, stāvēja agrākajā vietā, kādus pāris kilometrus no šejienes, un Pirkss redzēja tās spīdīgo vēderiņu un trīs kājiņu svītriņas. It kā ērmots Mēness kukainis būtu nometies uz vecā nobiruma, kurš agrāk Pirksam bija licies stāvs, bet no šejienes izskatījās gluds kā galds.
