Kad viņi tuvojās ēnas joslai, Pņins pielika soli. Mežonīgais un skarbais dabas ainavas varenums Pirksu bija tik ļoti aizrāvis, ka viņam pat nebija laika paskatīties uz Langneru. Tikai tagad viņš pamanīja, ka mazais astrofiziķis soļo droši un nemaz neklūp.
Vajadzēja pārlēkt pāri četrus metrus platai aizai. Pirkss lēca pārāk strauji; viņš uzlidoja gaisā un, bezmērķīgi kustinādams kājas, nolaidās kādus astoņus metrus aiz bezdibeņa viņējās malas. Vienīgi šāds Mēness lēciens varēja sniegt cilvēkam jaunu pieredzi, kam nebija nekā kopīga ar tūristu ākstīšanos Mēness viesnīcā.
Viņi iegāja ēnā. Kamēr viņi atradās samērā tuvu Saules apmirdzētajām klintīm, to atspīdumi nedaudz kliedēja tumsu, rotājās skafandru izliekumos. Bet drīz vien tumsa tik ļoti sabiezēja, ka ceļabiedri vairs nevarēja saskatīt cits citu. Enā bija nakts. Cauri visām skafandra antitermiskajām kārtām Pirkss sajuta nakts ledaino aukstumu; tas nesniedzās līdz ķermenim, nesvilināja ādu, bet it kā atgādināja par savu mēmo, salto klātbūtni: dažas bruņotā skafandra daļas jūtami nodrebēja, atdzisušas par vairāk nekā divsimt grādiem. Kad acis aprada, Pirkss pamanīja, ka sarkanās bumbas alumīnija mastos mirdz diezgan spoži; šīs rubīna kaklarotas krellītes kāpa augšup un izgaisa Saules gaismā — tur saplaisājusī kalnu kore strauji nolaidās līdz ielejai, izveidodama trīs milzīgas, stāvas terases, kas pacēlās cita virs citas; tās atdalīja šauri horizontāli iežu atsegumi, izveidodami kaut ko līdzīgu asām dzegām. Pirksam šķita, ka tālumā izzūdošā mastu rinda ved uz vienu no šiem akmens plauktiem, taču viņš nodomāja, ka tas droši vien nav iespējams. Pašā augšā caur kalnu kori, kura bija it kā zibens pāršķelta, izlauzās gandrīz horizontāls
Saules staru kūlis. Tas atgādināja mēmā klusumā radušos sprādzienu, kas izmeta nokaitētu baltumu uz klinšu radzēm un aizām.
— Rau, tur ir stacija, — ķiveres radiofonā atskanēja Pņina balss. Krievu zinātnieks bija apstājies uz nakts un dienas, sala un svelmes robežas, rādīdams ar roku kaut kur uz augšu, bet Pirkss nevarēja neko saskatīt, izņemot melnējošas kraujas, kuras nebija kļuvušas gaišākas pat Saulē.
— Vai redzat Ērgli? … Tā mēs nosaucām kalnu grēdu. Tā ir galva, tur knābis, bet tas ir spārns! …
Pirkss redzēja tikai gaismas un ēnu jūkli. Virs kalnu grēdas dzirkstošās austrumu nogāzes rēgojās slīpa virsotne; tā šķita atrodamies pavisam tuvu, jo nebija gaisa dūmakas, kas padara apveidus neasus. Un pēkšņi Pirkss ieraudzīja visu Ērgli. Spārns bija tā pati krauja, uz kuru viņi devās; augstāk uz zvaigžņu fona iezīmējās putna galva; slīpā virsotne bija knābis.
Pirkss paskatījās pulkstenī. Bija pagājušas jau četrdesmit minūtes. Tātad jāiet vismaz vēl tikpat ilgi.
Kārtējās ēnā grimstošās joslas priekšā Pņins apstājās, lai pārslēgtu savu klimatizatoru. Pirkss izmantoja to un pajautāja, uz kurieni ved ceļš.
— Uz turieni, — Pņins norādīja ar roku lejup.
Pirkss redzēja vienīgi bezdibeni, bet tā dziļumā nobiruma konusu, kurā rēgojās milzīgas klinšu atlaužas.
— No turienes atšķēlās plāksne, — Pņins paskaidroja, norādīdams tagad uz gaišo robu kalnu korē. — Tie ir Saules Vārti. Seismogrāfi Ciolkovska stacijā reģistrējuši mēnesstrīci; pēc mūsu aprēķiniem nogruvis apmēram pusmiljons tonnu bazalta .. .
— Pagaidiet, — pārsteigtais Pirkss viņu pārtrauca, — bet kā tagad nogādā augšā kravas?
— Pats redzēsiet, kad nonāksim galā, — Pņins atbildēja un sāka soļot uz priekšu.
Pirkss sekoja viņam, pūlēdamies atminēt mīklu, bet nevarēja neko izdomāt. Vai tad tiešām viņi stiepj uz muguras katru litru ūdens, katru skābekļa balonu? Nē, tas nav iespējams. Tagad viņi gāja ātrāk. Virs bezdibeņa rēgojās pēdējais alumīnija masts. Tumsa atkal ietina viņus, un vajadzēja iedegt lukturīšus uz ķiverēm; baltie gaismas plankumi mirdzēja, pārlēca no vienas klinšu radzes uz otru. Tagad viņi gāja pa dzegu, kas reizēm sašaurinājās līdz divu plaukstu platumam. Viņi gāja kā pa virvi pa pilnīgi plakanu plauktu; tā raupjā virsma bija labs atbalsts. Tiesa, viens neuzmanīgs solis, viegls reibonis …
«Kādēļ mēs neesam sasējušies?» Pirkss nodomāja, un tai pašā mirklī gaismas punkts priekšā sastinga: Pņins bija apstājies.
— Virve, — viņš sacīja.
Pņins iedeva virves galu Pirksam, bet tas, izvēris to caur speciālu karabinu, pameta tālāk, Langneram. Kamēr viņi stāvēja, Pirkss varēja, atbalstījies ar muguru pret klinti, paskatīties lejā.
Visa krātera piltuve gulēja viņa priekšā kā uz delnas, melnās lavas aizas izskatījās kā plaisu tīkliņš, zemais centrālais konuss meta garu ēnu.
