Kur atradās raķete? Pirkss nevarēja to ieraudzīt. Kur ir ceļš? Šie alumīnija mastu līkloči? Arī tie bija pazuduši. Redzams bija vienīgi plašais akmens cirks žilbinoši spožā gaismā ar melnas tumsas joslām, kuras stiepās no vienas akmeņu grēdas līdz otrai; gaišie akmens putekļi, kas klāja klintis, izcēla apvidus reljefu ar groteskām aizvien mazāku krāteru grupām; tikai Mendeļejeva kalnu grēdas rajonā droši vien bija simtiem dažāda diametra krāteru — sākot no puskilometra līdz tikko samanāmiem; tie visi bija ideāli apaļi, ar lēzenu ārējo nogāzi un stāvāku iekšējo nogāzi, to centrā atradās kalniņš vai neliels konuss, ļaunākā gadījumā — kaut kas līdzīgs nabai; vismazākie no tiem bija precīza vidējo kopija, vidējie ne ar ko neatšķīrās no lielajiem, un tas viss atradās milzīgā, trīsdesmit kilometru diametra akmens gredzenā.
Šī haosa un precizitātes līdzāspastāvēšana kaitināja cilvēka saprātu; šai formu jaunradē un noārdē pēc viena un tā paša parauga matemātiska pilnība sadzīvoja ar vistrakāko nāves anarhiju. Pirkss paskatījās augšup, pēc tam atpakaļ, caur Saules Vārtiem joprojām šļācās baltas uguns straumes.
Pēc pārsimt soļiem aiz šauras plaisas klints izbeidzās; viņi aizvien vēl soļoja ēnā, taču kļuva gaišāks no stariem, kurus atstaroja vertikāli izslējies akmens stabs, kas iznira no tumsas gandrīz vai divu kilometru augstumā. Viņi pārgāja pāri akmeņainam nobirumam, un viņu priekšā pavērās diezgan lēzena, spilgti apgaismota nogāze. Pirksu pārņēma kaut kāds dīvains sastingums — nevis muskuļu, bet gan prāta sastingums, droši vien tādēļ, ka viņa uzmanība bija pārkairināta: viņam bija uzbrucis viss uzreiz — gan Mēness ar tā mežonīgajiem kalniem, gan ledaina nakts pārmaiņus ar nekustīgas svelmes uzplūdiem, gan šis diženais, visuaptverošais klusums, kurā cilvēka balss, kas laiku pa laikam ieskanas ķiveres radiofonā, liekas kaut kas tikpat nedabisks un nevajadzīgs kā mēģinājums uznest Māterhorna virsotnē akvāriju ar zelta zivtiņu.
Pņins nogriezās aiz pēdējās smailes, kas meta ēnu, un viss uzliesmoja kā uguns apņemts. Tā pati uguns iešļācās acīs arī Pirksam, iekāms viņš aptvēra, ka tā ir Saule, ka viņi iznākuši uz augšējā, neskartā ceļa gabala.
Tagad viņi ātri soļoja blakus, nolaiduši virs ķiverēm uzreiz divus pretsaules filtrus.
— Tūlīt būsim klāt, — Pņins sacīja.
Pa šādu ceļu tiešām varēja braukt mašīnas, tas bija izlauzts klintī ar vadāmajiem sprādzieniem; tas stiepās zem Ērgļa Spārna nokares līdz pašai krātera virsotnei; tur bija kaut kas līdzīgs sedlienei ar dabiski izveidojušos akmens katlu, kas apakšā bija nošķelts. Sis katls tad arī palīdzēja nokārtot stacijas apgādi pēc katastrofas. Kravas raķete pieveda krājumus, un speciāls, jau iepriekš piešauts mīnmetējs sāka šaut katlā konteinerus ar kravu. Daži konteineri parasti sašķēlās, bet vairākums izturēja kā šāvienu, tā triecienu pret klinti, jo to bruņotie korpusi bija apbrīnojami izturīgi. Agrāk, kad vēl nebija nedz Galvenās Lunas, nedz vispār kaut kādu staciju, pārtikas krājumus ekspedīcijām Centrālā Līča rajonā piegādāja, nometot no raķetes konteinerus; bet, tā kā izpletņus šeit nemaz nevarēja izmantot, šīs dūralumīnija vai tērauda kastes vajadzēja konstruēt tā, lai tās izturētu pat visstiprāko triecienu. Kastes nometa gluži kā bumbas, bet ekspedīcijas dalībnieki pēc tam tās savāca — dažreiz bija jāpārmeklē vesels kvadrātkilometrs. Tagad šie konteineri atkal noderēja.
Aiz sedlienes ceļš aizstiepās zem pašas kalna kores uz Ērgļa Galvas ziemeļu virsotni; kādus trīssimt metrus zemāk mirdzēja stacijas bruņotais kupols. Nogāzes pusē staciju apņēma klinšu bluķu pusaplis: tie vēlās bezdibenī un apstājās, sastapdami ceļā tērauda kupolu. Vairāki tādi bluķi gulēja uz betona laukumā pie ieejas stacijā.
— Vai tiešām nevarēja atrast labāku vietu? — Pirksam paspruka.
Pņins, kurš jau bija uzlicis kāju uz kāpņu pirmā pakāpiena, apstājās.
— Jūs runājat gluži kā Aņimcevs, — viņš noteica.
Pņins aizgāja — viens — četras stundas pirms Saules rieta. Bet, patiesību sakot, viņš aizgāja naktī: gandrīz viss ceļš, kas viņam bija jānoiet, jau bija ietīts necaurredzamā tumsā. .. Langners, kurš labi pazina Mēnesi, sacīja Pirksam, ka, viņiem nākot šurp, vēl nav bijis īsti auksts — akmeņi tikai sākuši atdzist. Sals kā nākas saņemšoties apmēram stundu pēc tumsas uznākšanas.
