Ar Pņinu bija norunāts, ka viņš pados ziņu, kad būs nokļuvis līdz raķetei. Tiešām, pēc stundas un divdesmit minūtēm viņi izdzirda Pņina balsi pa radio. Saruna bija īsa, nedrīkstēja zaudēt ne sekundi, vēl jo vairāk tādēļ, ka startēt vajadzēja grūtos apstākļos: raķete nestāvēja vertikāli, tās ķetnas bija diezgan dziļi iegrimušas akmeņu nobirās un darbojās kā enkurs ar balastu. Pirkss un Langners, atbīdījuši loga metāla slēģi, redzēja šo startu, — protams, ne jau pašu sākumu, jo stāvvietu aizsedza galvenās kalnu grēdas klinšu radzes. Pēkšņi biezo un bezveidīgo tumsu pāršķēla ugunīga līnija, bet apakšā uzvijās sarkanīga blāzma — tā bija izplūdes liesmu gaisma, ko atstaroja saceltie putekļi. Uguns pīķis kāpa aizvien augstāk un augstāk, raķete pavisam nebija redzama, tikai šī nokveldētā stīga, kas kļuva aizvien smalkāka, trūka un saira šķiedrās — ar pilnujaudu strādājoša dzinēja normāla pulsācijā. Pirkss un Langners atlieca galvas: ugunīgā līnija, kas iezīmēja raķetes ceļu, stiepās jau starp zvaigznēm; pēc tam tā pamazām novirzījās no vertikāles un kā skaists loks izgaisa aiz apvāršņa.
Viņi palika divi vien absolūtā tumsā, jo bija tīšām nodzēsuši visas ugunis, lai labāk redzētu startu. Aizbīdīja bruņoto slēģi, iededza gaismu un paskatījās viens uz otru. Langners pasmaidīja un sakumpis piegāja pie galda, uz kura atradās viņa mugursoma, un sāka vilkt laukā no tās grāmatas. Pirkss stāvēja, atbalstījies pret ieliekto sienu. Galvā viņam bija īsts jūklis: Galvenās JLunas saltā pazeme, šaurie viesnīcas gaiteņi, lifti, tūristi, kuri lēca līdz griestiem un apmainījās ar sakusušiem pumeka gabaliem, lidojums uz Ciolkovska staciju, garie krievu pētnieki, radioteleskopa sudrabotais zirnekļa tīkls, vēl viens lidojums un beidzot šis velnišķīgais ceļš caur aukstumu un svelmi, gar bezdibeņiem, kas vērās tieši ķiveres stiklā. Viņš nespēja ticēt, ka dažās stundās piedzīvots tik daudz: laiks bija kļuvis gigantisks, aptvēris visas šīs ainas, absorbējis tās, bet tagad tās atgriezās, kā cīnīdamās savā starpā par pirmo vietu. Pirkss uz mirkli pievēra sūrstošos, sausos plakstus un atkal atvēra acis.
Langners kaut kādā viņam vienam zināmā sistēmā rindoja grāmatas plauktā. Pirksam likās, ka viņš ir izpratis šo cilvēku. Viņa mierīgās roku kustībās, izkārtojot grāmatas
taisnā rindā, neliecināja par trulumu vai vienaldzību. Langneru nenomāca šī nedzīvā pasaule, jo tā viņam kalpoja: viņš bija ieradies stacijā no laba prāta, pēc mājām neilgojās, jo viņa mājas bija spektrogrammas, aprēķinu rezultāti un tā vieta, kur šos aprēķinus izdarīja; viņš visur jutās kā mājās, ja vien varēja nodoties savām neremdināmām zināšanu alkām; viņš zināja, kādēļ dzīvo. Pirkss nekad viņam nebūtu atklājis savus romantiskos sapņus par dižo varoņdarbu! Langners droši vien pat nepasmaidītu kā pirms brīža, bet uzklausītu viņu un atgrieztos pie sava darba. Pirkss kādu mirkli apskauda Langneru par viņa pašpārliecību. Bet tai pašā laikā viņš juta, ka Langners ir svešs, ka viņiem nav ko runāt vienam ar otru, bet viņiem taču būs jādzīvo kopā nakts, diena un vēl viena nakts… Pirkss apskatīja kabīni, it kā pirmoreiz to redzētu. Ar plastmasu klātas, ieliektas sienas. Ar bruņotu vārstuli aiztaisīts logs. Plastmasā iedarinātas griestu lampas. Dažas krāsainas reprodukcijas starp plauktiem ar speciālo literatūru; šaura, ielogota plāksnīte, uz tās divos stabiņos uzrakstīti visu šeit dzīvojošo cilvēku uzvārdi. Kaktos tukši skābekļa baloni, konservu kārbas ar daudzkrāsainiem minerālu gabaliem. Viegli metāla krēsli ar neilona sēdekļiem. Neliels darba galds, virs tā šarnīrā iestiprināta lampa. Pa pusatvērtām durvīm redzama radiostacijas aparatūra.
Langners kārtoja skapi, kas bija bāztinpiebāzts ar negatīviem. Pirkss izgāja priekšistabā; pa kreisi bija neliela virtuve, tieši pretī-— ieeja slūžu kamerā, pa labi — divas mazas istabiņas. Viņš atvēra savu. Izņemot gultu, saliekamo krēslu, izvelkamo galdiņu un plauktiņu, nekā cita tur nebija. Griesti vienā pusē virs gultas bija nošķelti kā mansardā, taču nevis slīpi, bet lokveidīgi, atbilstoši ārējo bruņu izliekumam.
