Pirkss atgriezās priekšistabā. Slūžu kameras durvis stūros bija noapaļotas, to malas klāja bieza hermetizējošas plastmasas kārta. Pirkss ieraudzīja spieķu riteni un spuldzīti, kas iedegās, kad ārējā lūka bija atvērta un kamerā radās vakuums. Pašreiz spuldzīte dega. Pirkss atvēra durvis. Automātiski iedegās divas lampas, apgaismodamas šauro telpu ar kailām metāla sienām un vertikālām kāpnītēm vidū, — kāpnītes atdūrās pret izejas lūku griestos. Zem apakšējā kāpnīšu pakāpiena bija redzamas jau mazliet nobružātas, ar krītu apvilktas kontūras. Šajā vietā atrada Sevidžu: viņš gulēja uz sāniem, sarāvies čokurā, un viņu uzreiz nevarēja pacelt, jo asinis, ar kurām bija noplūdušas acis un seja, bija piesalušas pie raupjajām plāksnēm. Pirkss paskatījās uz šo bālgano apveidu, kas vēl atgādināja cilvēka siluetu, tad atkāpās un, aizslēdzis hermētiskās durvis, pievērsa skatienu griestiem: augšā dunēja kaut kādi soļi. Tur Langners bija uzkāpis pa pieslienamām kāpnītēm pretējā gaiteņa galā un rosījās pa observatoriju. Iebāzis galvu observatorijas grīdas apaļajā lūkā, Pirkss ieraudzīja ar pārvalku apklātu teleskopu, kas atgādināja mazu lielgabalu, astrogrāfu kameras un divus diezgan lielus aparātus: tā bija Vilsona kamera un otra, eļļaina, ar ierīci daļiņu atstāto pēdu fotografēšanai.
Stacija bija domāta kosmisko staru pētīšanai, un plates, kuras izmanto šai nolūkā, mētājās visapkārt; to oranžās paciņas gulēja starp grāmatām, zem plauktiem, atvilktnēs, pie gultām, pat virtuvītē. Un tas ir viss? Patiesību sakot, viss, ja neskaita lielos rezervuārus ar ūdeni un skābekli, kuri bija novietoti zem grīdas un cieši nostiprināti Mēness gruntī, Mendeļejeva kalnu grēdas masīvā.
Virs katrām durvīm karājās apaļš indikators, kas reģistrēja ogļskābās gāzes koncentrāciju telpā. Virs tā bija redzams klimatizatora sietiņš. Iekārta strādāja bez trokšņa. Tā iesūca gaisu, attīrīja to no ogļskābās gāzes, pievienoja vajadzīgo skābekļa daudzumu, samitrināja vai nosausēja to un atkal iesūknēja visās stacijas telpās … Pirkss priecājās par katru skaņu, kas nāca no observatorijas: kad Langners nekustējās, klusums kļuva tik milzīgs, ka varēja dzirdēt plūstam paša asinis, gandrīz kā eksperimentālajā baseinā, «trakajā vannā», taču no baseina varēja izkāpt jebkurā brīdī…
Langners nokāpa lejā, klusi un veikli sagatavoja vakariņas, kad Pirkss ienāca virtuvītē, viss jau bija gatavs. Viņi ēda, gandrīz neko nerunādami: «Pasniedziet, lūdzu, sāli.» — «Vai maize vēl ir kārbā?» — «Rīt vajadzēs atvērt jaunu.» — «Kafiju vai tēju?»
Un tas arī bija viss. Pirksam šāds lakonisms patlaban bija pa prātam. Ko tad viņi īsti ēd? Trešās pusdienas vienas dienas laikā? Vai arī ceturtās? Bet varbūt tās jau ir nākamās dienas brokastis? Langners sacīja, ka viņam jāattīstot uzņemtās plates, un uzkāpa augšā. Pirksam nebija ko darīt. Viņš pēkšņi to saprata. Viņu bija atsūtījuši šurp, lai Langners nebūtu viens, Pirkss taču nekā nesajēdz ne no astrofizikas, ne no kosmiskajiem stariem. Vai tad Langners sāks mācīt viņu, kā apieties ar astrogrāfu! Viņš bija ieņēmis pirmo vietu, psihologi apliecināja, ka šāds cilvēks nesajuks prātā, galvoja par viņu. Tagad vajadzēs notupēt šajā pogā divas nakts nedējas, bet pēc tam divas dienas nedējas, nezin ko gaidot, nezin uz ko skatoties . ..
Uzdevumu, šo Misiju, kuru vēl pirms dažām stundām viņš uzskatīja par neiedomājamu laimi, Pirkss tagad ieraudzīja īstajā gaismā — kā bezveidīgu tukšumu. No kā viņam vajag pasargāt Langneru un pašam sevi? Kādas pēdas jāmeklē? Un kur? Varbūt viņš uzskatīja, ka atklās kaut ko tādu, ko nav pamanījuši visi lieliskie speciālisti, kuri bija komisijas sastāvā, cilvēki, kuri gadiem ilgi pētījuši Mēnesi? Kāds idiots viņš bija!
Pirkss sēdēja pie galda. Bija jānomazgā trauki. Unjāaizgriež krāns, jo pa pīlītei sūcās ūdens, dārgais ūdens, ko atveda sasalušu blāķu veidā un nometa ar mīnmetēju pa divarpus kilometru garu loku akmens katlā stacijas pakājē.
Bet viņš nekustējās. Nepakustināja pat roku, kas gļēvi gulēja uz galda malas. Galvā bija karstums un tukšums, klusums un tumsa, kas no visām pusēm apņēma stacijas tērauda čaulu. Pirkss izberzēja acis, kuras sūrstēja kā ar smiltīm piebērtas. Ar grūtībām piecēlās, it kā būtu divkārt smagāks nekā uz Zemes. Aiznesa netīros traukus līdz izlietnei, ar troksni nometa zem siltas ūdens strūklas. Un, mazgādams traukus, nokasīdams no tiem atdzisušās tauku paliekas, Pirkss ar smaidu atcerējās savus sapņus, kas bija pagaisuši kaut kur pa ceļam uz Mendeļejeva kalnu grēdu, palikuši tālu aiz muguras un likās tik smieklīgi un svešādi, tik seni, ka no tiem nebija pat jākaunas.
