Ar Langneru varēja nodzīvot dienu vai gadu — tas itin neko nemainīja. Strādāja viņš cītīgi, bet pagausi. Viņš nekad nesteidzās. Viņam nebija nekādu sliktu ieradumu, nekādu dīvainību vai ērmību. Kad jādzīvo ar kādu tādā šaurībā, katrs nieks sāk kaitināt: ka tavs kompanjons ilgi grozās zem dušas, ka viņš atsakās atvērt kārbu ar spinātiem, jo viņam tie negaršo, ka viņam dažreiz ir jautri, ka viņš pēkšņi vairs neskujas un apaug ar briesmīgiem, durstīgiem rugājiem vai arī, bārdu skujot sagraizījies, veselu stundu pēta sevi spogulī un šķoba seju, it kā viņš būtu viens. Langners tāds nebija. Viņš ēda visu, kaut arī bez sevišķas patikas. Viņš nekad neniķojās: jāmazgā trauki — mazgā. Viņš nerunāja daudz par sevi un savu zinātnisko darbu. Pajautāsi kaut ko — atbildēs. Viņš nevairījās no Pirksa. Bet arī neuzmācās tam. Tieši šis bezpersoniskums varēja Pirksu kaitināt. Izzudis bija pirmais šejienes iespaids — kad fiziķis, kurš kārtoja plauktā grāmatas, likās iemiesojam sevī patiesu varonību, pareizāk sakot, nevis varonību, bet apskaužamu stoiciski vīrišķīgu attieksmi pret zinātni — un tagad uzspiestais kompanjons Pirksam šķita līdz riebumam pelēcīgs. Taču Langners nemodināja Pirksā nedz skumjas, nedz arī kaitināja viņu. Tādēļ ka Pirksam — vismaz sākumā — atradās milzums darba. Un šis darbs bija aizraujošs. Tagad, kad Pirkss bija iepazinis staciju un tās apkārtni, viņš atkal sāka pētīt visus komisijas dokumentus.
Katastrofa notika četrus mēnešus pēc stacijas nodošanas ekspluatācijā. Tā sākās nevis rītausmā vai vakara krēslā, kā to varēja sagaidīt, bet gandrīz pašā Mēness dienas vidū. Trīs ceturtdaļas Ērgļa Spārna plāksnes nobruka bez jebkādām pazīmēm par katastrofas tuvošanos. Katastrofa notika četru cilvēku acu priekšā: komandas personālsastāvs bija toreiz uz laiku divkāršots, un visi tieši tobrīd stāvēja un gaidīja transportieru kolonu ar pārtikas krājumiem.
Izmeklēšana pierādīja, ka ielaušanās Ērgļa galvenā balsta dziļumā tiešām izjaukusi tā kristālisko struktūru un visas sistēmas mehānisko stabilitāti. Angļi novēla atbildību uz kanādiešiem, kanādieši — uz angļiem; Britu Sadraudzības partneru lojalitāte izpaudās vienīgi tai apstāklī, ka viņi vienprātīgi noklusēja profesora Aņimceva brīdinājumus . .. Bet, lai kā tas viss būtu noticis, rezultāti bija traģiski. Četri cilvēki, kas stāvēja pie stacijas taisnā līnijā mazāk nekā jūdzi no katastrofas vietas, redzēja, kā sašķeļas divās daļās žilbinoši mirdzošā klints, kā sabrūk gabalos pretlavīnu ķīļu un aizsprostu sistēma, kā visa šī joņojošu bluķu masa noslauka ceļu kopā ar klints pamatu, kas to balsta, un gāžas ielejā, kura uz trīsdesmit stundām pārvērtās viegli kūpošā baltu putekļu jūrā, — šo putekļu pali, lavīnas mežonīgā spiediena dzīti, pēc dažām minūtēm jau sasniedza krātera pretējo nogāzi. Nobrukumu nāves zonā iekļuva divi transportieri. To, kurš noslēdza kolonu, vispār neizdevās atrast. Sadragātais transportieris tika aprakts zem desmit metru bieza akmeņu slāņa. Otra transportiera šoferis mēģināja glābties. Viņš izdrāzās cauri lavīnai un nokļuva augšējā, neskartajā ceļa posmā, taču milzīgs bluķis, pārvēlies pāri pretlavīnu aizsprosta paliekām, nogrūda mašīnu trīssimt metru dziļā bezdibenī. Šoferis paguva atvērt lūku un nokrita smalku akmeņu plūsmā. Viņš nodzīvoja ilgāk par saviem biedriem, bet tikai dažas stundas. Taču šīs dažas stundas bija īsta elle pārējiem. Šis cilvēks, pēc izcelšanās Kanādas francūzis, uzvārdā Rožē, nezaudēja samaņu — vai arī nāca pie samaņas tūlīt pēc katastrofas — un no baltā mākoņa, kurš klāja visu krātera dibenu, sauca palīgā. Uztvērējs viņa skafandra radioaparatūrā bija bojāts, bet raidītājs darbojās. Atrast Rožē nebija iespējams. Nopeilēt viņa raidītāju nekādi neizdevās vairākkārtīgas viļņu laušanas dēļ, viļņus atstaroja klinšu bluķi, bet tie bija pamatīgas mājas lielumā, un glābēji virzījās pa šo pienbaltu putekļu pielieto labirintu kā pa sagrautas pilsētas drupām. Radaram nebija nekādas nozīmes, jo nobrukušie ieži saturēja ļoti daudz sērdzelzs. Pēc stundas, kad no Saules Vārtiem nogruva otra lavīna, meklēšana bija jāpārtrauc. Otra lavīna nebija liela, taču tai varēja sekot jauni nobrukumi. Un viņi gaidīja, bet Rožē balsi aizvien vēl dzirdēja un sevišķi skaidri augšā, stacijā: krātera akmens piltuve darbojās kā augšup pavērsts rupors. Pēc trim stundām atlidoja krievi no Ciolkovska stacijas un devās putekļu mākonī ar kāpurķēžu transportieriem; mašīnas slējās stāvus un kuru katru mirkli draudēja apvelties uz slīdošās nogāzes: vājā pievilkšanas spēka dēļ akmens nobirumu krišanas leņķis uz Mēness ir daudz stāvāks nekā uz Zemes. Glābēju ķēdes aizkļuva tur, kur pat kāpurķēžu mašīnas nevarēja tikt klāt, un trīsreiz izķemmēja nobiruma klīstošo virsmu. Viens no glābējiem novēlās aizā; viņu nekavējoties nogādāja uz Ciolkovska staciju, un ārstu enerģiskā rīcība glāba viņam dzīvību. Bet arī tad cilvēki nepameta balto mākoni, jo viņi vēl dzirdēja Rožē balsi, kas kļuva aizvien vārgāka.
