Viņi abi bija nodzīvojuši stacijā jau divas nedēļas. Lieliski pazina apkārtni. Arī nakts jau bija gandrīz pagājusi. Pēc desmit piecpadsmit stundām vajadzēja uzlēkt Saulei. Kādēļ viņi nesagaidīja saullēktu, ja abi — vai viens no viņiem — bija nolēmuši nolaisties krātera dibenā? Par to, ka šāds acīmredzot bijis Šaljē nodoms, liecina vieta, kur atrada viņa līķi. Viņš tāpat kā Sevidžs zināja, ka doties uz laukumiņu zem Saules Vārtiem, kur ceļš negaidīti izbeidzas, ir neprāts. Līdzenā nokalne šai vietā kļuva aizvien stāvāka, it kā aicinādama laisties lejā, bet pēc dažiem desmitiem soju jau rēgojās nobrukuma rezultātā izveidojies bezdibenis. Jaunais ceļš apgāja šo vietu, bet pēc tam stiepās gar alumīnija mastu līniju. To zināja katrs, kas kaut reizi bija apmeklējis staciju. Un pēkšņi viens no stacijas pastāvīgiem līdzstrādniekiem devies tieši uz turieni, sācis nolaisties pa plāksnēm uz bezdibeni. Kādā nolūkā? Lai izdarītu pašnāvību? Bet vai tad mēdz tā būt, ka pašnāvnieks pamet saistošu lasāmvielu, atstāj atvērtu grāmatu, noliek malā kupošu pīpi un dodas pretī nāvei?
Un Sevidžs? Kādos apstākļos pārplīsis viņa ķiveres stikls? Kad viņš iznāca no stacijas vai kad atgriezās? Vai viņš būtu devies meklēt Šaljē, kurš kavējās pārāk ilgi? Bet kādēļ viņš negāja kopā ar to? Un, ja gāja, tad kā gan viņš varēja tam ļaut nokāpt pie bezdibeņa?
Uz visiem šiem jautājumiem nebija atbilžu …
Vienīgais priekšmets, kurš acīmredzami neatradās savā vietā, bija paciņa ar platēm kosmisko staru reģistrācijai. Tā gulēja virtuvē uz balta galdiņa blakus tukšiem, tīriem šķīvjiem.
Komisija nonāca pie šādiem secinājumiem.
Todien dežurēja Šaljē. Iegrimis lasīšanā, viņš pēkšņi attapās, ka pulkstenis tuvojas vienpadsmitiem. Šai laikā viņam vajadzēja apmainīt eksponētās plates pret jaunām. Plates eksponēja ārpus stacijas. Simt soļu augstāk kalna nogāzes klintī bija izcirsta pasekla aka. Tās sienas bija izklātas ar svinu, lai uz fotoplatēm kristu tikai vertikālie stari, kā to prasīja toreizējo pētījumu noteikumi. Tātad Šaljē piecēlās, nolika grāmatu un pīpi pie malas, paņēma jaunu plašu paciņu, uzvilka skafandru, izgāja caur slūžu kameru, nonācis pie akas, pa sienā ierīkotām kāpnītēm nogāja lejā, apmainīja plates un, paņēmis eksponētās, devās atpakaļ.
Atpakaļceļā viņš apmaldījās. Skābekļa aparāts viņam nebija sabojājies; tātad prāta aptumsuma cēlonis nav anoksija — skābekļa bads. Tā vismaz varēja pieņemt pēc sadauzītā skafandra apskates.
Komisijas locekļi nāca pie pārliecības, ka Šaljē apziņa pēkšņi aptumšojusies, — citādi viņš nebūtu noklīdis no ceļa. Viņš pārāk labi to pazina. Varbūt viņš negaidīti saslima, zaudēja samaņu, varbūt viņam apreiba galva un viņš zaudēja orientēšanās spēju? Katrā ziņā viņš gāja, domādams, ka atgriežas stacijā, bet patiesībā devās tieši uz bezdibeni, kas gaidīja viņu kādu simts metru attālumā.
Sevidžs, redzēdams, ka Šaljē ilgi neatgriežas, sāka uztraukties, pārtrauca ēdiena gatavošanu un mēģināja nodibināt ar viņu radiosakarus. Raidītājs bija nostādīts uz vietējo sakaru ultraīso diapazonu. Protams, to varēja ieslēgt arī agrāk, ja kāds no dežurējošiem par spīti traucējumiem būtu mēģinājis nodibināt sakarus ar Ciolkovska staciju. Taču, pirmkārt, krievi nebija dzirdējuši nekādus radiosignālus, kaut vai līdz neiespējamībai izkropļotus. Otrkārt, šis pieņēmums likās maz ticams arī tādēļ, ka tiklab Sevidžs, kā Šaljē lieliski saprata šāda mēģinājuma bezjēdzību tieši visstiprāko radiotraucējumu periodā, pirms rītausmas . .. Kad saistīties ar Šaljē neizdevās, jo viņš tai laikā jau bija miris, Sevidžs, uzvilcis skafandru, izmetās tumsā un sāka meklēt biedru.
Iespējams, ka Sevidžs bija tik ļoti satraukts par Šaljē klusēšanu, par viņa neizprotamo, tik pēkšņo pazušanu, ka noklīda no ceļa; bet visticamākais ir tas, ka, pūlēdamies sistemātiski pārmeklēt stacijas apkaimi, viņš veltīgi un pārmērīgi riskēja. Skaidrs ir viens: šais galvu reibinošajos meklējumos Sevidžs pakrita un sadauzīja ķiveres stiklu. Viņam pietika spēka aizspiest plīsumu ar plaukstu, aizskriet līdz stacijai un iekāpt ieejas lūkā, taču, iekāms viņš paguva aizvērt lūku, iekāms ielaida kamerā gaisu, skābekļa pārpalikums no skafandra bija izplūdis un Sevidžs uz pēdējā pakāpiena zaudēja samaņu un pēc dažām sekundēm mira.
