Šāds traģēdijas iztulkojums Pirksu nepārliecināja. Viņš rūpīgi iepazinās ar abu kanādiešu raksturojumiem. Sevišķu uzmanību viņš pievērsa Šaljē, jo tas acīmredzot bija savas un sava biedra nāves netīšs vaininieks. Šaljē bija trīsdesmit pieci gadi. Viņš bija pazīstams astrofiziķis un pieredzējis alpīnists. Viņam bija lieliska veselība, un viņš nekad neslimoja; viņam nekad nereiba galva. Līdz šim uz Mēness viņš bija strādājis «Zemes» puslodē, kur kopā ar citiem entuziastiem nodibināja Akrobātiskās vingrošanas klubu. Šī neparastā sporta veida labākie pārstāvji ar vienu palēcienu varēja apmest desmit salto no vietas un droši nolēkt uz pussaliektām kājām vai arī noturēt uz saviem pleciem divdesmit piecu sportistu piramīdu! Vai tiešām šāds cilvēks bez jebkāda iemesla pēkšņi varētu kļūt vārgs vai zaudēt orientēšanās spēju un nenoiet pa lēzenu nogāzi pēdējos simt soļus līdz stacijai, bet nogrieztos taisnā leņķī nepareizā virzienā, turklāt vēl pārkāpt tumsā pāri klinšu bluķu kaudzei, kas izveidojusies aiz stacijas tieši šai vietā?
Un bija vēl viens sīkums, kurš, pēc Pirksa domām (un ne tikai pēc Pirksa domām), likās esam tiešā pretrunā ar versiju, kas bija ierakstīta oficiālajā protokolā. Stacijā viss bija kārtībā. Bet vienu priekšmetu atrada citā vietā — fotoplašu paciņu uz virtuves galda. Varēja domāt, ka Šaljē tiešām izgājis laukā apmainīt plates. Ka viņš tās apmainījis. Ka nemaz nav devies taisnā ceļā uz bezdibeni, nav rāpies pāri akmeņu grēdai, bet mierīgi atgriezies stacijā. Par to liecināja plates. Šaljē bija nolicis tās uz virtuves galda. Kādēļ tieši tur? Un kur tai laikā bija Sevidžs? Komisija nosprieda, ka virtuvē atrastās eksponētās plates pieder iepriekšējai, rīta partijai un viens no zinātniekiem tās nejauši nolicis uz galda. Taču blakus Šalje līķim neatrada nekādas plates. Komisija nosprieda, ka plašu paciņa, gāžoties bezdibenī, varējusi izkrist no skafandra kabatas vai arī no Šaljē rokām un pazust vienā no neskaitāmām spraugām akmens nobirumā.
Pirksam šķita, ka šeit faktus acīmredzami piemēro iepriekš pieņemtai hipotēzei.
Viņš nolika protokolus atvilktnē. Viņam vairs nebija tajos ko skatīties. Viņš zināja tos no galvas. Viņš sacīja sev — pat neietvēra šo domu vārdos, jo bija cieši pārliecināts, — ka noslēpuma atrisinājums nav meklējams abu kanādiešu psihikā. Tas ir, nebija nekādas nesamaņas, slimības, prāta aptumsuma — traģēdijas iemesls bija cits. Tas jāmeklē vai nu pašā stacijā, vai arī tās apkaimē.
Pirkss sāka ar staciju. Viņš nemeklēja nekādas pēdas — gribēja vienīgi sīki izstudēt iekārtas detaļas. Viņam nebija nekur jāsteidzas, laika bija atliku likām.
Vispirms Pirkss izpētīja slūžu kameru. Ar krītu uzvilktās kontūras pie kāpnītēm aizvien vēl bija redzamas. Pirkss sāka ar iekšdurvīm. Kā parasti līdzīga tipa mazajās kamerās, iekārta ļāva atvērt vai nu iekšdurvis, vai arī augšējās lūkas vāku. Kad lūka bija atvērta, durvis nevarēja attaisīt. Tas pasargāja no nelaimes gadījumiem, piemēram, ja viens taisa vaļā vāku, bet otrs tai pašā laikā atver durvis. Tiesa, durvis vērās uz iekšu un gaisa spiediens tās tikpat aizcirstu gandrīz ar astoņpadsmit tonnu lielu spēku, bet starp durvju malu un vērtni varēja iekļūt roka, kāds ciets priekšmets vai rīks — tādā gadījumā gaiss zibenīgi noplūstu tukšumā.
Ar ieejas lūkas vāku bija vēl sarežģītāk, jo tā stāvokli kontrolēja centrālais sadales aparāts radiostacijas telpā. Kad vāku atvēra, uz šā aparāta pults iedegās sarkans signāls. Tai pašā mirklī automātiski ieslēdzās zaļā signāla uztvērējs. Tā bija arī stiklota lokatora ekrāna centrā novietota stikla acs niķeļa ietvarā. Kad «tauriņš» — acs vienmērīgi vicināja spārniņus, tas nozīmēja, ka cilvēks ārpus stacijas elpo normāli; bez tam uz segmentos sadalītā lokatora ekrāna kustējās spīdoša svītriņa, norādot, kur šis cilvēks atrodas. Spīdošā svītriņa apļoja pa ekrānu atbilstoši radara antenas apgriezieniem uz kupola un deva iespēju novērot stacijas apkārtni fosforescējoši mirdzošu aprišu veidā. Tūlīt aiz stariņa, kurš skrēja pa apli kā pulksteņa rādītājs, uz ekrāna parādījās specifisks spīdums, kas radās, radioviļņiem atstarojoties no visiem materiāliem objektiem; metāla skafandrā tērpies cilvēks izraisīja uz ekrāna sevišķi spilgtu spīdumu. Vērojot šo iegareno smaragdkrāsas punktiņu, varēja uztvert tā kustību, jo tas pārvietojās uz vājāk spīdoša fona, un tādējādi varēja noteikt, kur un cik ātri iet cilvēks. Ekrāna augšdaļa rādīja apkārtni pie ziemeļu virsotnes, kur bija ierīkota aka plašu eksponēšanai; apakšdaļā bija dienvidi, tas ir, zona, kas nakts laikā skaitījās aizliegta un kur atradās ceļš uz bezdibeni.
«Elpojošā tauriņa» un radiolokatora mehānismi funkcionēja neatkarīgi viens no otra. Aci baroja adapters, kas bija savienots ar skafandra skābekļa vārstuļiem un darbojās ar infrasarkanajām frekvencēm tuvām frekvencēm, bet lokatora stars darbojās ar puscentimetru gariem radioviļņiem.
