Aparatūras rīcībā bija tikai viens lokators un tikai viena acs, jo saskaņā ar instrukciju tikai viens cilvēks drīkstēja atrasties ārpus stacijas, bet otrs stacijas iekšpusē novēroja viņa stāvokli; nepieciešamības gadījumā, protams, bija jāsteidzas biedram palīgā.
Praksē šādās reizēs, kad bija uz laiciņu jāiziet, lai apmainītu akā fotoplates, tas, kurš palika stacijā, varēja līdz galam atvērt virtuves un radiostacijas durvis un pavērot aparātus, nepārtraucot ēdiena gatavošanu. Varēja arī uzturēt radiotelefoniskos sakarus, izņemot pirmsausmas stundas, jo terminatora, gaismas un ēnas robežas tuvojās ar tādu sprakšķu vētru, ka sarunāties praktiski nebija iespējams.
Pirkss rūpīgi izpētīja visus signālus. Kad pacēla lūkas vāku, uz pults iedegās sarkana spuldzīte. Zaļganais «tauriņš» kļuva gaišāks, bet palika nekustīgs, tā «spārniņi» bija cieši sakļauti, tievi kā diedziņš, jo trūka ārējo signālu, kas tos izplestu. Lokatora stariņš vienmērīgi apļoja pa ekrānu, un klinšainās apkārtnes nekustīgās aprises parādījās uz tā gluži kā pārakmeņojušies rēgi. Stariņš nekui nekļuva spožāks un tādējādi apstiprināja «tauriņa» rādījumus, ka viņa darbības rādiusā ārpus stacijas nav neviena skafandra.
Pirkss, protams, novēroja aparatūru arī tai laikā, kad Langners izgāja apmainīt plates.
Sarkanā spuldzīte iedegās un gandrīz momentā nodzisa, jo Langners aizvēra lūkas vāku no ārpuses. Zaļais «tauriņš» sāka vienmērīgi pulsēt. Pēc dažām minūtēm pulsācija nedaudz paātrinājās; Langners samērā ātri kāpa augšup pa nogāzi, un viņa elpa, dabiski, kļuva biežāka. Skafandra spilgtais atspīdums saglabājās uz ekrāna ievērojami ilgāk nekā klinšu kontūras, kuras izdzisa, tiklīdz stars attālinājās. Pēc tam «tauriņš» pēkšņi sarāvās un pamira, bet ekrāns kļuva tukšs, un skafandrs vairs nespīdēja. Tas notika brīdī, kad Langners nolaidās akā, kuras svina sienas pārtrauca signālu plūsmu. Vienlaicīgi pie galvenās pults iedegās purpursarkans uzraksts Alarm!* ("Alarm — trauksmes signāls.) bet aina uz lokatora ekrāna mainījās. Lokatora radara antena, joprojām griezdamās, samazināja slīpuma leņķi, pēc kārtas pārmeklējot aizvien tālākus apkārtnes segmentus. Aparāti taču «nezināja», kas noticis: cilvēks pēkšņi pazuda no viņu elektromagnētiskās varas lauka. Pēc trim četrām minūtēm «tauriņš» atkal iztaisnoja spārniņus, lokators atrada pazudušo un abi savstarpēji nesaistītie aparāti konstatēja cilvēka parādīšanos. Langners, izkāpis no akas, atgriezās stacijā. Signāls Alarm! tomēr turpināja degt — to vajadzēja izslēgt. Starp citu, pēc simt divdesmit minūtēm to izdarītu izslēdzējs ar pulksteņa mehānismu, kas bija uzstādīts tādēļ, lai veltīgi netērētu elektroenerģiju. Naktī tā nāca tikai no akumulatoriem, bet dienā tos atkal uzlādēja Saule.
Izpētījis šo aparātu darbību, Pirkss nosprieda, ka tie nav sevišķi sarežģīti. Langners viņa eksperimentos nejaucās. Viņš uzskatīja, ka kanādieši gājuši bojā tieši šādos apstākļos, kādus komisija izklāstījusi savos protokolos; bez tam, pēc viņa domām, nelaimes gadījumi vispār ir neizbēgami.
— Plates? — viņš atbildēja uz Pirksa argumentiem. — Nekādas īpašas nozīmes šīm platēm nav. Cilvēks uztraukumā ne to vien izdara. Loģika pamet mūs daudz ātrāk nekā dzīvība. Un cilvēks sāk rīkoties bezjēdzīgi…
Pirkss nolēma ar viņu vairāk nestrīdēties.
Mēness nakts otrā nedēļa tuvojās beigām. Pēc visiem pētījumiem Pirkss bija tikpat gudrs cik sākumā. Varbūt patiešām šai traģēdijai lemts uz mūžu palikt neatminētai? Varbūt tas ir viens no tiem ārkārtīgi retajiem gadījumiem, kad nav iespējams atveidot notikumu norisi?
Pirkss pamazām sāka sadarboties ar Langneru. Vajadzēja taču galu galā kaut ko darīt, kaut kā aizpildīt garās stundas. Viņš iemācījās apieties ar lielo astrogrāfu (tātad tomēr tā ir parastā prakse pirms izlaiduma .. .), pēc tam sāka pamīšus ar Langneru staigāt uz aku, lai atstātu tur uz dažām stundām kārtējo fotoplašu partiju.
Gaidītā rītausma tuvojās. Gribēdams uzzināt kaut ko jaunu, Pirkss ilgi noņēmās ar radioaparatūru, bet izdabūja no tās vienīgi sprakšķu un svilpienu brāzmu, kas vēstīja tuvo saullēktu. Pēc tam paēda brokastis; pēc brokastīm viņi attīstīja plates. Vienu no tām astrofiziķis aplūkoja sevišķi ilgi, jo bija konstatējis uz tās kaut kādas lieliskas mežoņu sairšanas pēdas; viņš pat pasauca Pirksu pie mikroskopa, bet kodolpārvērtību krāšņumi to atstāja vienaldzīgu. Tad sekoja pusdienas, pēc tam — stunda pie astrogrāfiem un zvaigžņotās debess vizuālā novērošana. Tuvojās vakariņu laiks, Langners jau rosījās pa virtuvi, kad Pirkss (todien bija viņa kārta apmainīt plates) sacīja, ka iziešot. Langners, cītīgi pētīdams sarežģītu recepti uz kārbiņas ar olupulveri, nomurmināja, lai pasteidzoties: omlete būšot gatava pēc desmit minūtēm.
Pirkss, jau uzvilcis skafandru, turēdams rokā plašu paciņu, pārbaudīja, vai ķivere labi pieguļ pie apkakles, plaši atvēra virtuves un radiostacijas durvis, iegāja kamerā, aizcirta aiz sevis hermētiskās durvis, pacēla augšējo vāku un izrāpās laukā.
