Viņu ietina tā pati tumsa, kāda valda starpzvaigžņu telpā. Ar Zemes tumsu to nevar ne salīdzināt, jo atmosfēra vienmēr nedaudz spīd no skābekļa izstarojuma. Pirkss redzēja zvaigznes, un vienīgi pēc tā, kā gan šur, gan tur pārtrūka pazīstamo zvaigznāju raksti, viņš saprata, ka visapkārt paceļas klintis. Pirkss ieslēdza ķiveres laterniņu un, soļodams aiz bālā, viegli drebošā gaismas laukumiņa, aizkļuva līdz akai. Pārmeta kājas smagajos zābakos pāri akas malai (ar šejienes vieglumu aprod ātri; daudz grūtāk atkal pierast pie normālā pievilkšanas spēka uz Zemes), sataustīja pirmo pakāpienu, nokāpa lejā un ķērās pie platēm. Kad viņš notupās un noliecās pār statīviem, laterniņa sāka mirkšķināt un nodzisa. Pirkss sakustējās, uzsita ar roku pa ķiveri — gaisma atkal iedegās. Tātad spuldzīte vesela, tikai kontakts nav kārtībā. Viņš sāka savākt eksponētās plates — laterniņa pamirkšķināja vienreiz, otrreiz un atkal nodzisa. Pirkss sēdēja dažas sekundes aklā tumsā, nezinādams, ko darīt. Atpakaļceļš viņu nebaidīja, viņš to zināja no galvas, turklāt uz stacijas kupola mirdzēja divas uguntiņas, zaļa un zila. Bet, ejot taustīdamies, varēja sadauzīt plates. Viņš vēlreiz iebelza ar dūri pa ķiveri — spuldzīte iedegās. Pirkss ātri pierakstīja temperatūru, ielika eksponētās plates kasetēs. Kad viņš sāka novietot kasetes futrālī, sasodītā laterniņa atkal nodzisa. Bija jānoliek plates, lai vēl dažas reizes uzsistu pa ķiveri un ieslēgtu gaismu. Pirkss ievēroja: kamēr viņš stāv iztaisnojies, spuldzīte deg, bet, tiklīdz pieliecas, tā nodziest. Vajadzēja turpināt darbu neērtā stāvoklī. Beidzot gaisma nodzisa pavisam un nekāda dauzīšana vairs nelīdzēja. Bet patlaban nebija ko domāt par atgriešanos stacijā, jo visapkārt gulēja plates. Pirkss atspiedās pret apakšējo pakāpienu, atskrūvēja laterniņas vāciņu, iebīdīja dzīvsudraba spuldzīti dziļāk ietverē un atkal uzskrūvēja vāku. Gaisma tagad dega, bet kā par spīti iesprūda skrūve. Pirkss izmēģinājās gan šā, gan tā, beidzot sadusmojies iebāza stikla vāciņu kabatā, ātri savāca plates, izlika jaunas un kāpa augšā. Līdz akas malai bija palicis pusmetrs, kad Pirksam šķita, ka viņa reflektora baltajai gaismai piejaucas kāda cita, mirgojoša un īslaicīga; viņš paskatījās uz augšu, bet ieraudzīja vienīgi zvaigznes virs akas malas.
«Būs tikai tā licies,» Pirkss nosprieda.
Viņš izkāpa laukā, bet viņu pārņēma kaut kāds dīvains nemiers. Viņš nevis gāja, bet skrēja lieliem lēcieniem, lai gan šie lēcieni uz Mēness, pretēji daudzu cilvēku domām, skrējienu nemaz nepaātrina — lēcieni gan ir gari, toties lidojums sešas reizes lēnāks nekā uz Zemes. Pirkss bija jau pie stacijas un uzlika roku uz margām, kad atkal ieraudzīja kaut ko noplaiksnam, it kā dienvidos kāds būtu izšāvis no raķešpistoles. Pašu raķeti viņš neredzēja — visu aizsedza stacijas kupols, tikai neskaidru pārkārušos klinšu atspīdumu: uz sekundi tās iznira no melnās tumsas un atkal pazuda. Pirkss zibenīgi kā pērtiķis uzrāpās uz kupola. Visapkārt bija tumsa. Būtu viņam raķešpistole, viņš izšautu. Pirkss ieslēdza savu radio. Burkšķis. Drausmīgs burkšķis.
Pēkšņi viņš nolamāja sevi par muļķi. Kāda raķete? Tas droši vien bija meteors. Meteori nespīd, jo uz Mēness nav atmosfēras, bet tie uzzibsnī, ar kosmisko ātrumu ietriekdamies klintīs.
Pirkss ātri nokāpa kamerā, nogaidīja, kamēr rādītāji konstatē nepieciešamo spiedienu — 0,8 kilogrami uz kvadrātcentimetru, atvēra durvis un, ņemdams nost ķiveri, ieskrēja priekšistabā.
— Langner! — viņš iesaucās.
Klusums. Nenovilcis skafandru, Pirkss
ieskrēja virtuvē. Apskatījās visapkārt. Virtuve bija tukša! Uz galda — vakariņām salikti šķīvji, katliņā — iekulta omletes putriņa, panna blakus ieslēgtam deglim.
— Langner! — Pirkss iekliedzās un, nosviedis plates, metās uz radiostacijas telpu. Tur arī neviena nebija. Nez kāpēc Pirkss bija pārliecināts, ka nav vērts kāpt augšā uz observatoriju, ka Langnera stacijā nav. Tātad šie uzliesmojumi tomēr bija raķetes? Langners būtu šāvis? Viņš izgājis laukā? Kādēļ? Un iet tagad bezdibeņa virzienā!
Pēkšņi Pirkss ieraudzīja Langneru. Zaļā acs mirkšķināja: Langners elpoja. Un radara riņķojošais stariņš izrāva no tumsas mazu, spožu uguntiņu — pašā ekrāna apakšā! Langners tuvojās bezdibenim . . .
— Langner! Apstājies! Apstājies! Dzirdi? Apstājies! — Pirkss kliedza mikrofonā, nenovērsdams acu no ekrāna.
Reproduktors burkšķēja. Traucējumu sprakšķi un vairāk nekā. Zaļie spārniņi plivinājās, bet ne tā, kā normāli elpojot: tie kustējās lēni, nedroši, brīžiem pamira, it kā Langnera skābekļa aparāts vairs nedarbotos. Bet spilgtais spīdums radarā bija ļoti tālu: uz koordinātu tīkla, kas klāja stiklu, tas mirdzēja pašā ekrāna apakšā, pusotra kilometra pa taisnu līniju, tātad kaut kur starp milzīgajām klintīm pie Saules Vārtiem. Un nekustējās nemaz. Taustošajam staram apgriežoties, tas uzliesmoja vienā un tai pašā vietā. Langners nokritis? Un guļ tur — bez samaņas?
