Pirkss izskrēja gaitenī. Uz slūžu kameru, laukā! Viņš metās pie hermētiskajām durvīm. Bet, skrienot garām virtuvei, kaut kas iekrita viņam acīs, melns uz baltā galdauta. Fotoplates, kuras viņš bija atnesis un mehāniski nometis šeit, izbijies, ka nav Langnera … Šis skats paralizēja Pirksu . .. Viņš stāvēja pie kameras durvīm, turēdams rokās ķiveri, un nekustējās no vietas.
«Viss tāpat kā toreiz. Viss tieši tāpat,» Pirkss domāja. «Viņš gatavoja vakariņas un pēkšņi izgāja. Tūlīt arī es iziešu viņam pakaļ un … mēs abi neatgriezīsimies. Pēc dažām stundām Ciolkovska stacija sāks izsaukt mūs pa radio. Atbildes nebūs …»
«Neprātīgais, ej!» kāds viņā kliedza. «Ko tu gaidi? Viņš tur guļ! Varbūt viņu aizrāvusi lavīna, tā nobrukusi no virsotnes, tu nedzirdēji, šeit taču nekas nav dzirdams, viņš vēl ir dzīvs, viņš nekustas, bet ir dzīvs, viņš elpo, pasteidzies . ..»
Pirkss tomēr nekustējās. Pēkšņi viņš strauji pagriezās, iedrāzās radiostacijas telpā un vērīgi ieskatījās indikatoros. Nekādu pārmaiņu nebija. Pēc katrām četrām piecām sekundēm «tauriņš» savicināja spārniņus lēni, vārgi, nedroši. Un spīdums radarā — bezdibeņa malā …
Pirkss pārbaudīja antenas slīpuma leņķi: tas bija minimāls. Antena -jau vairs neaptvēra stacijas tuvāko teritoriju — tā raidīja impulsus maksimālā attālumā. Pirkss pieliecās pie pašas acs. Un tad viņš pamanīja kaut ko dīvainu. Zaļais «tauriņš» ne vien sakļāva un izpleta spārniņus, bet tai pašā laikā vienmērīgi drebēja, it kā vājam elpošanas ritmam būtu pievienojies cits, daudz ātrāks. Agonijas krampji? Konvulsijas? Tur mira cilvēks, bet viņš ar pusatvērtu muti kāri raudzījās katoduguntiņas kustībās, tās bija aizvien tādas pašas — gan palēninātas, gan cita ritma diktētas. Pēkšņi, pats īsti nezinādams, kādēļ viņš to dara, Pirkss satvēra antenas kabeli un izrāva to no ligzdas. Un notika kaut kas pārsteidzošs: indikators ar atvienotu antenu, atrauts no ārējiem impulsiem, nepamira: spārniņi turpināja plivināties …
Joprojām kā apmāts Pirkss metās pie pults un palielināja radara antenas slīpuma leņķi.
Tālā dzirkstelīte, kas bija sastingusi pie Saules Vārtiem, sāka tuvoties ekrāna ietvaram. Radars izrāva no tumsas aizvien tuvākus rajonus — pēkšņi uz ekrāna parādījās jauns uzliesmojums, daudz spilgtāks un spēcīgāks. Otrs skafandrs!
Tas droši vien bija cilvēks. Viņš kustējās. Lēni, mierīgi kāpa lejup, nogriezās te pa kreisi, te pa labi, — acīmredzot apiedams kaut kādus šķēršļus — un virzījās uz Saules Vārtu pusi, pie tās otrās, tālās dzirkstelītes — pie otra cilvēka? Pirksam acis vai no pieres lēca laukā. Uz ekrāna tiešām spīdēja divas dzirkstelītes: tuvā — kustīgā un tālā — nekustīgā. Stacijā bija tikai divi cilvēki. Langners un viņš, Pirkss. Aparāti rādīja, ka viņi ir trīs. Trešā nevarēja būt. Tātad aparāti meloja.
Viņš vēl nebija paguvis izdomāt to visu līdz galam, kad atradās jau kamerā — ar raķešpistoli un patronām. Vēl pēc brīža viņš stāvēja uz kupola un šāva ar signālraķetēm, mērķēdams vienā virzienā — taisni lejā, uz Saules Vārtu pusi. Pirkss tikko spēja izsviest karstās čaulas. Smagais raķešpistoles rokturis lēkāja viņam rokā. Pirkss neko nedzirdēja, tikai sajuta vieglu atsitienu pēc mēlītes nospiešanas, tad uzplauka gaismas strēles, dimantzaļums un purpura liesma, kas šķieda uz visām pusēm sarkanas lāses un safīra zvaigžņu strūklas … Pirkss šāva un šāva, neizvēlēdamies krāsas. Beidzot lejā, bezgalīgajā tumsā, uzliesmoja atbildes uguntīņa, un oranžā zvaigzne, uzsprāgusi virs Pirksa galvas, apgaismoja viņu un kā apbalvodama apbēra ar kvēlojošu strausa spalvu lietu. Un otra — ar safrāna zelta lietu . ..
Pirkss šāva. Arī otrs atgriežoties šāva: šāvienu uzliesmojumi aizvien vairāk tuvojās. Beidzot vienā no uzliesmojumiem Pirkss ieraudzīja Langnera spokaino siluetu. Pirksu pēkšņi pārņēma nespēks. Viss viņa ķermenis pārklājās sviedriem. Pat galva. Viņš bija slapjš, kā no ūdens izkāpis. Neizlaizdams raķešpistoli no rokām, Pirkss apsēdās, jo kājas bija kļuvušas nepatīkami ļodzīgas. Viņš nokāra tās atvērtajā lūkā un, smagi elpodams, gaidīja Langneru, kas bija gandrīz blakus.
Tas notika tā. Kad Pirkss aizgāja, Langners, rosīdamies pa virtuvi, nelikās zinis par aparātiem. Viņš paskatījās uz tiem tikai pēc dažām minūtēm. Kad īsti, precīzi nav zināms. Katrā ziņā tas acīmredzot bija tobrīd, kad Pirkss noņēmās ar dziestošo laterniņu. Kad viņš nozuda no radara redzesloka, automāts sāka samazināt antenas slīpuma leņķi, un tas turpinājās līdz tam laikam, kamēr riņķojošais stariņš pieskārās Saules Vārtu pakājei. Langners ieraudzīja tur mirdzošu dzirksteli un noturēja to par skafandra atspīdumu, vēl vairāk tādēļ, ka tās nekustīgumu izskaidroja «maģiskās acs» rādījumi; šis cilvēks (Langners, protams, nodomāja, ka tas ir Pirkss) elpoja tā, it kā būtu zaudējis samaņu un slāptu nost. Langners, neko vairs negaidīdams, uzvilka skafandru un steidzās palīgā.
