Patiesībā dzirkstelīte radarā fiksēja tuvāko mastu no alumīnija mastu rindas — to, kas stāv pie paša bezdibeņa. Langners, iespējams, būtu atklājis savu kļūdu, bet bija taču vēl «acs» rādījumi, kuri, šķiet, papildināja un apstiprināja to, ko atzīmēja radars.
Avīzes vēlāk rakstīja, ka «aci» un radaru pārzinājusi elektronu aparatūra, kaut kas līdzīgs elektronu smadzenēm, bet tajā Rožē bojā ejas laikā fiksēts mirstošā kanādieša elpošanas ritms, un, kad radusies «analoģiska situācija», elektronu smadzenes reproducējušas šo ritmu. Un ka tas esot kaut kas līdzīgs nosacītajam refleksam, ko izraisa elektrisko impulsu noteikta secība.
Patiesībā viss notika daudz vienkāršāk. Stacijā nebija nekādu elektronu smadzeņu, tikai parastā automātiskā vadības sistēma bez jebkādas «atmiņas». «Nepareizs elpošanas ritms» radās tādēļ, ka mazajā kondensatorā bija izsists caurums; šis bojājums lika sevi manīt tikai tais reizēs, kad bija atvērta vai neaizskrūvēta augšējā ieejas lūka. Spriegums tad pārlēca no viena kontūra uz otru un uz «maģiskās acs» tīkliņa radās «pulsēšana». Tā tikai pirmajā mirklī atgādināja «agonālo elpošanu», jo, ieskatoties vērīgāk, varēja viegli pamanīt zaļo špārniņu nedabisko trīcēšanu.
Langners jau gāja uz bezdibeņa pusi, kur, pēc viņa domām, atradās Pirkss, un apgaismoja sev ceļu ar reflektoru, bet sevišķi tumšās vietās — ar raķetēm. Divus raķešu šāvienus bija pamanījis Pirkss, ejot atpakaļ uz staciju. Pēc četrām piecām minūtēm Pirkss savukārt sāka saukt Langneru ar šāvieniem no raķešpistoles — un ar to piedzīvojums beidzās.
Ar Šaljē un Sevidžu bija savādāk. Ari Sevidžs, iespējams, sacīja Saljē: «Tikai nekavējies ilgi», kā to Pirksam bija sacījis Langners. Bet varbūt Šaljē steidzās tādēļ, ka, iegrimis lasīšanā, aizkavējās un izgāja vēlāk nekā parasti? Katrā ziņā viņš neaizskrūvēja lūku. Tā bija par maz, lai aparatūras nepareizā darbība novestu pie tik traģiskām sekām; bija vajadzīga vēl kāda sagadīšanās: kaut kas acīmredzot aizkavēja Šaljē akā tik ilgi, kamēr antena, paceldamās katra apgrieziena laikā par dažiem grādiem, beidzot atrada alumīnija mastu virs bezdibeņa.
Kas aizkavēja Šaljē? Nav zināms. Toties gandrīz droši var apgalvot — ne jau sabojājusies laterniņa: tas gadās pārāk reti. Taču kaut kas viņu bija aizkavējis, un tikmēr uz ekrāna parādījās liktenīgā dzirkstelīte, ko Sevidžs, tāpat kā vēlāk Langners, noturēja par skafandra spīdēšanu. Nokavēšanās — jānokavējas bija vismaz par trīspadsmit minūtēm: to apstiprināja vēlākie mēģinājumi.
Sevidžs devās uz bezdibeņa pusi, lai uzmeklētu Šaljē. Šaljē, atgriezies no akas, atrada staciju tukšu, ieraudzīja to pašu, ko Pirkss, un savukārt devās meklēt Sevidžu. Iespējams, ka Sevidžs, aizkļuvis līdz Saules Vārtiem, par vēlu saprata, ka uz ekrāna redzējis tikai akmens nobirumā iedzītas metāla caurules atstarojumu, taču atpakaļceļā viņš paklupa un sadauzīja ķiveres stiklu. Iespējams arī, ka viņš nemaz neaptvēra šīs parādības mehānismu, bet, veltīgi izmeklējies un neatradis Šaljē, iemaldījās kādā kraujā vietā un nogāzās bezdibenī. Visus šos sīkumus neizdevās noskaidrot. Tā vai citādi, abi kanādieši gājuši bojā.
Katastrofa varēja notikt tikai pirms rītausmas. Ja nebūtu traucējumu radioaparatūrā, tas, kurš palika stacijā, varētu sarunāties ar to, kurš bija izgājis ārā, pat atrodoties virtuvē. Viss varēja notikt tikai tādā gadījumā, ja tas, kurš devās prom, ļoti steigtos. Viņš tad neaizskrūvētu lūkas vāku. Vienīgi šādos apstākļos izpaudās aparatūras nepareizā darbība. Un vispār, ja cilvēks steidzas, viņš var nokavēt tieši tādēļ, ka grib ātrāk atgriezties. Viņš var nomest plates, sadauzīt kaut ko — ne tas vien atgadās steigā. Radarais atstarojums nav sevišķi skaidrs: tūkstots deviņsimt metru attālumā metāla mastu var viegli noturēt par skafandru. Sagadoties visiem šiem apstākļiem, katastrofa bija iespējama un pat pilnīgi ticama. Lai gūtu pilnīgu priekšstatu par visu, var piemetināt, ka stacijā palikušajam vajadzēja atrasties virtuvē vai vienalga kur, tikai ne radiostacijas telpā, jo no tās viņš redzētu, ka viņa biedrs aizgājis pa pareizo ceļu, un viņš dzirkstelīti ekrāna dienvidu daļā nebūtu noturējis par skafandru.
Šaljē līķi, protams, ne jau nejaušības pēc atrada tik tuvu vietai, kur bija gājis bojā Rožē. Viņš nogāzās bezdibenī, kura malā stāvēja alumīnija masts. Mastu ieraka tur, lai brīdinātu cilvēkus. Bet Šaljē gāja pie tā, domādams, ka tuvojas Sevidžam.
Parādības fiziskais mehānisms bija banāli vienkāršs. Bija vajadzīga vienīgi noteikta nejaušību secība un tādi faktori kā radiotraucējumi un neaizskrūvēts lūkas vāks slūžu kamerā.
Iespējams, ka vairāk ievērības pelna psiholoģiskais mehānisms. Kad aparatūra, kam bija laupīti ārējie impulsi, ar iekšējo spriegumu svārstībām iedarbināja «tauriņu» un uz ekrāna parādījās neīsts skafandra attēls, cilvēks, kurš piegāja pie aparāta, uztvēra to kā reālu. Sākumā Sevidžs domāja, ka redz bezdibeņa malā Šaljē, pēc tam Šaljē nešaubījās, ka tur atrodas Sevidžs. Tas pats notika vēlāk ar Pirksu un Langneru.
