To secināt bija sevišķi viegli tādēļ, ka viņi abi zināja visus sīkumus par katastrofu, kurā bija gājis bojā Rožē, un kā sevišķi traģisku detaļu atcerējās viņa ilgo agoniju, ko «maģiskā acs» līdz pat beigām kārtīgi raidīja uz staciju.
Tātad, ja vispār var runāt par «nosacīto refleksu», šai sakarā kāds bija piezīmējis, tad tas radās nevis aparātiem, bet gan pašiem cilvēkiem. Viņi pusapzināti nāca pie pārliecības, ka Rožē traģēdija neizprotami atkārtojusies, izraudzīdamās šoreiz par upuri vienu no viņiem.
— Tagad, kad mēs visu zinām, — sacīja Taurovs, kibernētiķis no Ciolkovska stacijas, — paskaidrojiet mums, kolēģi Pirks, kā jūs varējāt orientēties sarežģītajos apstākļos? Lai gan jūs, kā pats izteicāties, nesapratāt parādības mehāniku …
— Nezinu, — Pirkss atbildēja. Acis žilbināja Saules apmirdzēto virsotņu baltums. To robotās kores rēgojās debess melnumā kā izbalojuši kauli. — Šķiet, vainīgas bija plates. Es paskatījos uz tām un sapratu, ka esmu nometis tās tieši tāpat kā Šaljē. Iespējams, ka es tomēr būtu aizgājis, ja nebūtu bijis vēl kaut kas. Plates — tas galu galā varēja būt nejauša apstākļu sagadīšanās … Bet mums vakariņās bija omlete, tāpat kā viņiem tai pēdējā vakarā. Es nodomāju, ka pārāk daudz ir šo nejaušību un tā vairs nav parasta sagadīšanās. Tā ka … omlete … domāju, tā mūs izglāba . ..
— Lūka tiešām bija palikusi atvērta tādēļ, ka cepās omlete, kuras dēļ jūs tā steidzāties: tātad jūs spriedāt pilnīgi pareizi, bet tas jūs neglābtu, ja jūs pilnīgi paļautos uz aparatūru, — Taurovs sacīja. — No vienas puses, mums tai jātic. Bez elektronu iekārtām mēs uz Mēness nevarētu paspert ne soli. Bet. . . par šādu uzticību dažreiz ir dārgi jāsamaksā.
— Pareizi, — Langners pieceldamies atsaucās. — Es gribu pateikt jums, kolēģi, kas man visvairāk patika mana biedra rīcībā. Kas attiecas uz mani, tad no šīs galvu reibinošās pastaigas es atgriezos bez ēstgribas. Bet viņš, — Langners uzlika Pirksam roku uz pleca, — pēc visa notikušā uzcepa omleti un apēda to līdz pēdējam kumosiņam. Tas mani pārsteidza! Lai gan jau agrāk zināju, ka viņš ir apķērīgs, godīgs, es sacītu, nopietns . ..
— Kā — āds?! — Pirkss noprasīja.
Kārbiņas dibenā atradās mājiņa ar sarkanu jumtu, dakstiņi to darīja līdzīgu avenei, gribējās gandrīz vai nolaizīt. Ja kārbiņu sakratīja, no krūmiem mājiņas priekšā gluži kā rožainas pērlītes izvēlās trīs sivēntiņi. Un tūlīt pat no alas mežā — mežs bija tikai uzzīmēts kārbiņas iekšpusē, bet izskatījās gluži kā dzīvs — izlēca melns vilks un, pie katras kustības šņakstinādams zobus un vārstīdams sarkano rīkli, skrēja virsū sivēntiņiem, lai tos aprītu. Droši vien iekšpusē vilkam bija magnētiņš. Bija vajadzīga liela veiklība, lai to nepieļautu. Dauzot ar mazā pirkstiņa nagu pa kārbiņas dibenu, bija labi ātri jāieved visi sivēntiņi pa durtiņām, kas
turklāt ne vienmēr plaši atvērās. Šī rotaļlieta nebija lielāka par pūdernīcu, bet ar to varēja noņemties stundām ilgi. Diemžēl tagad šis prieks bija liegts: bezsvara stāvoklī rotaļlieta nedarbojās. Pilots Pirkss skumīgi vēroja paātrinātāju sviras. Niecīga kustība — un dzinēja vilkme, pat visvājākā, radīs smagumu, un tad varēs parūpēties par sivēntiņiem, nevis truli blenzt melnajā tukšumā.
Reglamentā diemžēl nebija paredzēts iedarbināt atomdzinēju, lai glābtu no vilka trīs rožainus sivēnus. Vēl vairāk — bija kategoriski aizliegts izdarīt izplatījumā liekus manevrus. It kā tas būtu lieks manevrs!
Pirkss lēni iebāza kārbiņu kabatā. Piloti ņēma līdzi vēl ērmīgākas lietiņas, it īpaši, ja bija jādodas ilgstošā patruļā — tādā kā šī. Agrāk Bāzes vadība skatījās caur pirkstiem uz to, kā tiek izlietots urāns, uzlaižot debesīs bez raķetēm un to pilotiem dažādus neparastus priekšmetus, piemēram, uzvelkamos putniņus, kas knābā maizes drupačas, mehāniskos sirseņus, kas trenkā mehāniskās lapsenes, ķīniešu āķīgās rotaļlietas no niķeļa un ziloņkaula, un neviens pat lāgā neatcerējās, ka pirmais šo sērgu Bāzē bija ievazājis mazais Armenss, kurš, dodoties patruļlidojumā, vienkārši atņēma rotaļlietas savam sešgadīgajam dēlēnam.
Šāda idile turpinājās samērā ilgi — gandrīz gadu, līdz tam laikam, kamēr dažas raķetes neatgriezās no lidojumiem.
Tajos mierīgajos laikos daudzi pat kurnēja par patruļlidojumiem, bet norīkojums uz «tukšuma ķemmētāju» grupu tika uzskatīts par Šefa personiskās nepatikas izpaudumu. Pirksu šis norīkojums nemaz nepārsteidza— patruļa bija kaut kas līdzīgs masalām: agri vai vēlu katram vajadzēja izslimot.
