Bet reiz neatgriezās Tomass, lielais, resnais Tomass, kurš valkāja četrdesmit piektā lieluma zābakus, kuram patika dzīt jokus un kurš audzināja pūdeļus — protams, visgudrākos pūdeļus pasaulē. Pat viņa kombinezona kabatās varēja atrast desu ādiņas un cukura graudiņus, bet Šefam bija aizdomas, ka Tomass šad tad pamanās ievilkt pūdeļus raķetē, lai gan Tomass apzvērēja, ka nekas tamlīdzīgs viņam nekad pat prātā neesot nācis. Iespējams. Neviens vairs to neuzzinās, jo kādā jūlija pēcpusdienā Tomass startēja, paņēmis līdzi divus termosus ar kafiju — viņš vienmēr ārkārtīgi daudz dzēra — un katram gadījumam atstājis trešo termosu pilotu kopkajītē, lai pēc atgriešanās varētu iedzert tādu kafiju, kāda viņam patika, ar biezumiem sajauktu un ar cukuru uzvārītu. Kafija gaidīja ļoti ilgi. Trešajā dienā pulksten septiņos izbeidzās «pieļaujamās aizkavēšanās» laiks un navigācijas zālē uz dēļa kā vienīgais ar krītu tika uzrakstīts Tomasa vārds. Līdz šim kaut kas tamlīdzīgs nebija gadījies — tikai visvecākie piloti atcerējās tos laikus, kad ar raķetēm notika avārijas, un viņiem patika stāstīt jaunajiem šausmu stāstus par tām dienām, kad brīdinājumu par meteorītu briesmām saņēma piecpadsmit sekundes pirms trieciena — pilnīgi pietiekami, lai pagūtu atvadīties no ģimenes. Pa radio, protams. Bet tie patiešām bija veci stāsti. Dēlis navigācijas zālē vienmēr stāvēja tukšs, un vienīgi ieraduma dēļ to nenoņēma no sienas.
Pulksten deviņos vēl bija samērā gaišs — visi dežurējošie piloti izgāja no radiokabīnes un, nostājušies uz zālāja, kas ietvēra milzīgo betonēto nosēšanās laukumu, vēroja debesis. Navigācijas zālē nevienu nelaida. Šefs, kas atradās pilsētā, atbrauca vakarā, noņēma no spolēm visas reģistrācijas lentes ar Tomasa automātiskā raidītāja signālu ierakstiem un uzkāpa augšā — stiklotajā observatorijas tornī, kas griezās kā neprātīgs, raudzīdamies uz visām pusēm ar melnajām radara gliemenēm.
Tomass lidoja ar mazo AMU; atomkurināmā viņam būtu pieticis, lai aplidotu pusi Piena Ceļa, tā pilotus mierināja tankeru grupas jaunākais virsnieks, taču visi uzskatīja viņu par pēdējo idiotu un kāds pat izsmejoši aizrādīja, ka skābekļa uz AMU bijis nožēlojami maz — piecu diennakšu deva ar astoņu stundu neaizskaramo rezervi. Četras dienas astoņdesmit stacijas pilotu, neskaitot daudzus citus, — kopskaitā gandrīz pieci tūkstoši raķešu — pārmeklēja sektoru, kurā bija pazudis Tomass. Neatrada neko — viņš bija it kā izkūpējis tukšumā.
Otrs bija Vilmers. Viņu, taisnību sakot, reti kāds mīlēja; šādai nepatikai pret viņu nebija nekāda nopietna iemesla, toties sīku iemeslu netrūka. Vienmēr viņš visus pārtrauca — mūžīgi centās iemest kādu vārdu starpā. Viņš muļķīgi smējās visnepiemērotākajos apstākļos, un, jo vairāk krita kādam uz nerviem, jo skaļāk viņš smējās. Kad viņam negribējās sevi apgrūtināt ar precīzu nosēšanos, viņš mierīgi nosēdās uz zālāja blakus nosēšanās laukumam un izdedzināja zāli ar visām saknēm un zemi metra dziļumā. Bet, ja kāds kaut par ceturtdaļmiliparseku ielidoja viņa patrulējamajā rajonā, viņš tūlīt rakstīja ziņojumu, pat tad, ja tas bija viņa Bāzes biedrs. Bija arī citi, pavisam nenozīmīgi iemesli, par kuriem pat kauns runāt: viņš, piemēram, slaucījās citu dvieļos, lai viņa dvielis ilgāk paliktu tīrs. Bet, kad Vilmers neatgriezās no patruļas, visi pēkšņi atklāja, ka viņš bijis lielisks puisis un biedrs. Atkal kā neprātīgs griezās radars, piloti lidoja ārpus kārtas bez nomainīšanas, radisti vispār neatstāja Bāzi, gulēja pārmaiņus, pie sienas uz sola — viņiem pat pusdienas uznesa augšā. Šefs, kas jau bija aizbraucis atvaļinājumā, atgriezās ar speciālu lidmašīnu. Piloti pārmeklēja sektoru četras dienas. Garastāvoklis visiem bija tāds, ka viena līdz galam neaizskrūvēta uzgriežņa dēļ viņi bija gatavi mehāniķim vai galvu noraut. Ieradās divas ekspertu komisijas. AMU-116, Vilmera raķetes dvīņubrālis, tika izjaukts burtiski pa skrūvītei, kā pulkstenis, bet ari tas itin neko nedeva.
Tiesa, sektorā bija tūkstoš seši simti biljonu kubikkilometru, taču to vienmēr uzskatīja par mierīgu rajonu — tur nebija nedz meteorītu briesmu, nedz pastāvīgu meteorītu plūsmu, to nekrustoja pat vecu, jau simtiem gadu nenovērotu komētu ceļi, lai gan ir zināms, ka šādas komētas dažreiz sašķīst vissīkākajās daļiņās kaut kur Jupitera tuvumā, tā «perturbācijas dzirnavās», un pēc tam laiku pa laikam izmet vecajā orbītā sava sašķeltā kodola gabalus. Bet šajā sektorā vispār nekā nebija — to nešķērsoja neviens pavadonis, neviens asteroīds, nemaz jau nerunājot par Joslu, un tieši tādēļ, ka starptelpa te bija tik «tīra», nevienam nepatika šeit patrulēt.
