Tomēr Vilmers bija pazudis tieši šeit otrais pēc kārtas, un viņa reģistrācijas lente, kas tika desmitiem reižu noklausīta, pārfotografēta, pavairota un aizsūtīta uz Institūtu, radīja tādu pašu skaidrību kā Tomasa lente, tas ir — nekādu. Kādu laiku pienāca signāli, bet tad pārtrauca pienākt. Automātiskais raidītājs tos raidīja samērā reti — ik pēc stundas. Tomass bija noraidījis vienpadsmit, bet Vilmers četrpadsmit šādu signālu. Un tas bija viss.
Pēc otrā negadījuma vadība sāka enerģiski rīkoties. Sākumā pārbaudīja visas raķetes — atomreaktorus, vadības iekārtu, katru skrūvīti. Par skrambiņu uz aparāta stikla varēja pazaudēt atvaļinājumu. Pēc tam nomainīja visu raidītāju pulksteņmehānismus — it kā tie būtu bijuši vainīgi! Tagad signālus no raķetēm raidīja ik pēc astoņpadsmit minūtēm. Šais pārkārtojumos nebija nekā nosodāma, gluži otrādi; nepatīkamākais bija tas, ka pie starta laukuma stāvēja divi vecākie virsnieki, kuri bez žēlastības atņēma pilotiem visu: knābājošos un dziedošos putniņus, tauriņus, bitītes, dažnedažādas rotaļlietas. Drīz vien Šefa kabinetā sakrājās vesela kaudze konfiscētu mantu. Ļaunas mēles melsa: kabineta durvis esot mūžīgi aizslēgtas tāpēc, ka Šefs pats ar tām rotaļājoties.
Vienīgi šo notikumu gaismā varēja pienācīgi novērtēt nepārspējamo veiklību, kādu bija parādījis pilots Pirkss, par spīti visam ienesdams savā AMU mājiņu ar sivēntiņiem. Tiesa, viņš no tā neguva nekāda labuma, izņemot morālu gandarījumu.
Patruļlidojums ilga jau deviņas stundas. «Ilga» ir ļoti trāpīgs apzīmējums. Pilots Pirkss sēdēja savā krēslā, apsiets un notīts ar jostām kā mūmija — tikai rokas un kājas viņam bija brīvas — un apātiski vēroja ekrānus. Sešas nedēļas viņi bija lidojuši pa pāriem — trīssimt kilometru attālumā viens no otra, — bet vēlāk Bāze atgriezās pie vecās taktikas: sektors bija tukšs, pilnīgi tukšs, pat vienas patruļraķetes tam bija par daudz, bet zvaigžņu kartēs nedrīkst būt «caurumu», tādēļ lidojumus turpināja, taču sūtīja tikai Vienu raķeti. Kopš pāru lidojumu atcelšanas» Pirkss startēja astoņpadsmitais.
Aiz gara laika viņš pārdomāja, kas būtu varējis notikt ar Tomasu un Vilmeru. Bāzē gandrīz neviens viņus vairs nepieminēja, taču lidojuma laikā cilvēks jūtas pietiekami vientuļš, lai ļautos visneauglīgākajām pārdomām. Pirkss jau lidoja turpat trīs gadus (precīzāk izsakoties, divus gadus un četrus mēnešus) un uzskatīja sevi par vecu profesionāli. Astrogarlaicība beidza viņu vai nost, lai gan viņš nepiederēja pie tiem, kas izliekas.
Patruļlidojumus salīdzināja — un tam bija savs pamats — ar gaidīšanu zobārsta pieņemamajā istabā, starpība bija tikai tāda, ka ārsts nenāca. Zvaigznes, protams, nekustējās, Zeme vispār nebija saskatāma vai arī, ja sevišķi palaimējās, tā parādījās kā maza, sazilējuša nadziņa mala, un arī tad vienīgi pirmajās divās lidojuma stundās, pēc tam tā pārvērtās par tādu pašu zvaigzni kā citas, tikai tā lēni kustējās. Uz Sauli, kā zināms, skatīties vispār nevar. Šādā situācijā āķīgās ķīniešu rotaļlietas un citas spēles kļuva sevišķi nepieciešamas. Taču pilota pienākums bija karāties jostu kokonā, kontrolēt parastos un radara ekrānus, laiku pa laikam paziņot Bāzei, ka nekas nav atgadījies, pārbaudīt reaktora tukšgaitas rādījumus, un dažreiz — tas gan atgadījās ļoti reti — no sektora pienāca signāls, kas sauca palīgā, vai pat SOS, un tad vajadzēja traukties pa galvu pa kaklu, taču tā jau bija veiksme, kas negadījās biežāk kā reizi vai divas reizes gadā.
Tikai ņemot to visu vērā, kļūst saprotams, ka pilotu murgainās domas, kas no Zemes iedzīvotāju un parasto pasažieru viedokļa šķiet gluži vai noziedzīgas, patiesībā ir ļoti cilvēcīgas. Kad visapkārt ir pusotra triljona kubikkilometru tukšuma, kurā nevar atrast ne saujiņas cigaretes pelnu, tad vēlēšanās, lai kaut kas notiktu, pat visbriesmīgākā katastrofa, pārvēršas par īstu māniju.
Simt astoņdesmit divos patruļlidojumos Pirkss bija izbaudījis visas psihiskās fāzes: viņš bija miegains, ieslīga pesimismā, jutās vecs, kļuva jocīgs, bija tuvu klusam ārprātam un galu galā tāpat kā mācību laikā sāka sacerēt dažādus piedzīvojumu stāstus, dažreiz tik sarežģītus, ka nepaguva tos pabeigt pat līdz lidojuma beigām. Taču garlaikojās tāpat kā agrāk.
Aizmaldīdamies vientulīgo pārdomu labirintā, Pirkss skaidri zināja, ka viņš droši vien neko neizdomās un ka viņa biedru nozušana paliks noslēpums. Vai tad labākie Bāzes un Institūta eksperti vairākus mēnešus nebija par to lauzījuši galvas? Tādēļ viņš labprātāk noņemtos ar siventiņiem un vilku, jo šī nodarbošanās, būdama tikpat neauglīga, bija vismaz nevainīgāka. Taču dzinēji klusēja, nebija ne vismazākās vajadzības tos iedarbināt, raķete lidoja pa stipri izstieptas elipses posmu, kuras vienā fokusā atradās Saule, un sivēntiņiem vajadzēja gaidīt labākus laikus.
Tātad — kas noticis ar Tomasu un Vilmeru?
