Prozaiski noskaņots profāns sāktu ar pieņēmumu, ka viņu raķetes ar kaut ko sadūrušās, piemēram, ar meteorītu vai kosmisko putekļu mākoni, ar komētas kodola paliekām vai ar kādu vecu raķetes vraku. Bet šī sadursme bija tikpat maz ticama kā iespēja atrast lielu briljantu trokšņainā ielā. Starp citu, aprēķini liecina, ka atrast šādu briljantu būtu daudz vieglāk.
Garlaicības dēļ — vienīgi garlaicības dēļ — Pirkss sāka diktēt savai skaitļojamai mašīnai skaitļus, sastādīt vienādojumus, aprēķināt sadursmes varbūtību, taču iznāca tāds skaitlis, ka skaitļojamā mašīna bija spiesta nošņāpt astoņpadsmit nulles, lai tas varētu ietilpt lodziņos.
Un vispār izplatījums bija tukšs. Nekādu vecu komētu ceļu, nekādu kosmisko putekļu mākoņu — itin nekā. Teorētiski vecas raķetes vraks varētu šeit atrasties tāpat kā jebkurā citā kosmosa punktā, — pēc neiedomājami daudziem gadiem. Tomass un Vilmers būtu ieraudzījuši to jau iztālēm, vismaz no 250 kilometru attāluma; ja arī tas nāktu taisni no Saules puses, meteoradars tik un tā būtu sacēlis trauksmi vismaz trīsdesmit sekundes pirms sadursmes; turklāt, ja pilots palaistu garām trauksmes signālu, — teiksim, iesnaustos, — automātiskā ierīce pati izdarītu apiešanas manevru. Un, ja automāts sabojātos, šāds brīnumu brīnums varētu gadīties vienreiz, nevis divas reizes pēc kārtas dažu dienu laikā. Lūk, ko apmēram varētu domāt profāns, kas nezina, ka raķetē lidojuma laikā var atgadīties vēl daudz bīstamākas lietas nekā sadursme ar meteorītu vai komētas kodolu. Pat tik maza raķete kā AMU sastāv no gandrīz vai simt četrpadsmit tūkstošiem svarīgu daļu: svarīgu — tas nozīmē, ja kāda no tām sabojājas, tad seko katastrofa. Mazāk svarīgu daļu ir vairāk nekā miljons. Bet, ja arī atgadīsies kaut kas pavisam drausmīgs, raķete pat pēc pilota nāves nesašķīdīs gabaliņos un nekur nepazudīs, jo, kā saka veca pilotu paruna, izplatījumā nekas nepazūd; ja tur būtu atstāta cigarešu etvija, tad vajadzētu tikai uzzināt tās trajektorijas elementus, ierasties tai pašā vietā noteiktā laikā, un cigarešu etvija, virzoties pa savu orbītu, ar astronomisku precizitāti nokļūtu sava īpašnieka rokās iepriekš aprēķinātajā sekundē. Katrs ķermenis bezgala ilgi riņķo pa savu orbītu, tādēļ avārijā cietušo raķešu vrakus gandrīz vienmēr var agri vai vēlu atrast. Lielās Institūta skaitļojamās mašīnas ir aprēķinājušas vairāk nekā četrdesmit miljonu iespējamo orbītu, pa kurām varētu kustēties bojā gājušo pilotu raķetes, un visas šīs orbītas tika pārbaudītas, tas ir, izzondētas ar koncentrētiem visspēcīgāko radara izstarotāju staru kūļiem. Rezultāti jau zināmi.
Protams, nevar apgalvot, ka būtu izzondēts pilnīgi viss sistēmas izplatījums. Raķetes tajā
ir kaut kas neiedomājami niecīgs, daudz mazāks nekā atoms attiecībā pret zemeslodi. Taču meklēja visur, kur vien raķetes varētu atrasties, pieņemot, ka to piloti nebūs ar maksimālo ātrumu atstājuši patrulējamo sektoru. Un kādēļ tad viņiem būtu jābēg no sava sektora? Viņi taču nebija saņēmuši nekādu radiosignālu, nekādu palīgā saucienu, nekas tamlīdzīgs ar viņiem nebija noticis — tas bija pārbaudīts.
Varēja likties, ka Tomass un Vilmers ar savām raķetēm iztvaikojuši kā ūdens pilieni uz nokaitētas plīts vai arī…
Profāns ar dzīvu iztēli pretstatā prozaiskajam profānam, protams, uzskatītu, ka šīs mīklainās pazušanas vaininieki ir izplatījumā sastopamas noslēpumainas būtnes, kas nākušas no citām zvaigznēm, ir apveltītas ar augstu attīstītu un reizē ļaunu intelektu.
Taču astronautika pastāv jau kopš seniem laikiem, un kurš vairs tic šādām būtnēm, ja izpētītajā kosmosā tās nekur nav atrastas? Par «būtnēm» sacerēto anekdošu skaits droši vien pārsniedza izplatījuma sistēmas kubikkilometru skaitu. Izņemot «viszaļākos» jaunekļus, kuri pagaidām lidoja pie laboratorijas griestiem piekārtos krēslos, par tām neviens nedotu ne pliku grasi. Iespējams, ka šādas būtnes dzīvo uz tālām zvaigznēm, — bet tikai uz ļoti tālām. Daži primitīvi mīkstmieši, nedaudz ķērpju, baktēriju, infuzoriju, kādas nav sastopamas uz Zemes, — lūk, patiesību sakot, viss daudzu gadu ekspedīciju rezultāts. Un galu galā, vai tad šiem radījumiem — ja arī pieņemtu, ka tie pastāv, — tik tiešām nav nekā cita ko darīt, kā uzglūnēt šai velnišķīgi vientulīgajā izplatījuma nostūrī mazajām patruļraķetēm? Un kā gan tie varēja nemanīti pielavīties tām?
Sādu jautājumu, kas pārvērta hipotēzi absolūtā, gigantiskā bezjēdzībā, bija daudz — tik daudz, ka rotaļa tiešām zaudēja jebkuru jēgu. Lai kādam domu lidojumam Pirkss bija noskaņots lidojuma devītajā stundā, tomēr visas šīs skaudri reālās patiesības nedeva viņam ne vismazāko iespēju iedabūt savā iztēlē šīs dēmoniskās zvaigžņu būtnes.
