Laiku pa laikam, kad, pat bezsvara stāvoklī atrodoties, Pirksam apnika sēdēt vienā un tai pašā pozā, viņš mainīja krēsla slīpumu, pēc tam paskatījās vispirms pa labi, pēc tam pa kreisi, viņš nemaz neredzēja trīssimt vienpadsmit rādītājus, kontrolspuldzītes, pulsējošos diskus un ciparnīcas: viņam tas viss bija tikpat kā parastam cilvēkam sen pazīstama seja, kurā nepavisam nav jāpēta lūpu izliekums, uzaču loki vai jāmeklē grumbiņas uz pieres, lai saprastu, ko tā izsaka. Ekrāni un kontrolspuldzītes Pirksa uztverē saplūda vienā veselā, kas ziņoja, ka viss ir kārtībā. Bet, skatīdamies taisni uz priekšu, Pirkss redzēja abus priekšējos zvaigžņu ekrānus un starp tiem — pats savu seju, kuru ietvēra apaļa, dzeltena ķivere, kas daļēji aizsedza pieri un zodu.
Starp diviem zvaigžņu ekrāniem atradās spogulis, kas nebija sevišķi liels, bet novietots tā, lai pilots redzētu tajā tikai sevi — un neko vairāk. Neviens nezināja, kādēļ šeit atrodas spogulis un kam tas vajadzīgs. Tas ir, visi zināja, bet pārgudri argumenti par labu šim spogulim reti kādu pārliecināja. To visu bija izgudrojuši psihologi. Cilvēks, viņi apgalvoja, lai cik dīvaini tas izklausās, bieži vien un īpaši ilgstošas vientulības apstākļos nevar pienācīgi kontrolēt savu domu un emociju stāvokli un var gadīties, ka viņš ne no šā, ne no tā ieslīgst kaut kādā hipnotiskā sastingumā, pat ciešā miegā ar vaļējām acīm, no kura ne vienmēr var laikā pamosties. Reizēm daži kļūst par upuri negaidītām halucinācijām vai bailēm, pēkšņam uzbudinājumam, un pret visiem tamlīdzīgiem pārsteigumiem lieliski palīdzot kontrole pār savu seju. Tiesa, redzēt sev priekšā kā iemūrētu savu seju ilgas stundas un gribot negribot novērot katru tās izteiksmi nav visai patīkami. Bet arī par to reti kāds zināja, izņemot patruļraķešu pilotus. Tas sākas pavisam vienkārši: cilvēks kaut kā sašķoba seju, savelk lūpas vai uzsmaida savam attēlam, bet pēc tam cita citai seko aizvien riebīgākas grimases; tā tas notiek, ja situācija, kas cilvēkam ir tik pretdabiska, turpinās ilgāk, nekā iespējams izturēt.
Par laimi, atšķirībā no citiem pilotiem Pirkss ne sevišķi interesējās par savu seju. To, protams, neviens nepārbaudīja un nebija ari iespējams pārbaudīt, taču stāsta, ka daži aiz garlaicības vai arī garīga truluma dēļ sākuši darīt kaut ko tādu, par ko grūti stāstīt, piemēram, spļāvuši savā attēlā, bet pēc tam nokaunējušies, dabiski, bijuši spiesti darīt to, kas ir stingri noliegts — atsprādzēt siksnas, piecelties un bezsvara stāvoklī iet, pareizāk sakot, peldēt pie spoguļa, lai kaut kā notīrītu to pirms nosēšanās. Daži pat spītīgi apgalvoja, ka Vurcs, kas ietriecās trīsdesmit trīs metrus dziļi betona nosēšanās laukumā, pārāk vēlu atcerējies, ka jānoslauka spogulis, un sācis šo darbu brīdī, kad raķete iegājusi atmosfērā.
Pilots Pirkss tādus numurus nekad neizstrādāja un, galvenais, neizjūta ne mazāko vēlēšanos spļaut spogulī, bet cīņa ar šo vēlēšanos, kā stāsta, dažu labu novedusi līdz nervu sabrukumam; smieties par to varētu vienīgi tas, kas nekad nav bijis viens patruļā. Pirkss vienmēr, pat visbriesmīgākās garlaicības brīžos, galu galā kaut ko izgudroja un apvija ap to visas pārējās, juceklīgās un neskaidrās jūtas un domas kā ļoti garu un sarežģītu diegu ap cietu serdeni.
Pulkstenis — parastais pulkstenis, kas mērīja laiku — rādīja vienpadsmit naktī. Pēc trīspadsmit minūtēm Pirksa AMU vajadzēja atrasties no Saules visattālākajā orbītas posmā. Pirkss ieklepojās pāris reižu, lai pārbaudītu mikrofonu, uz labu laimi piedāvāja skaitļojamai mašīnai izvilkt ceturtās pakāpes sakni no 8 769 983 410 567 396, pat nepaskatījās uz rezultātu, ko skaitļojamā mašīna paziņoja ar vislielāko steigu, pārmaldama ciparus savos lodziņos un nervozi sakratīdama tos, it kā no šī rezultāta būtu atkarīgs diezin kas. Pirkss nodomāja, ka, nolaidies zemē, viņš vispirms izmetīs no raķetes pa lūku cimdus, vienkārši tāpat, pēc tam uzsmēķēs cigareti un ies uz ēdnīcu, kur liks tūlīt pasniegt kaut ko ceptu, vircotu, ar sarkanajiem pipariem un klāt pie visa tā liela alus kausu — viņam garšoja alus. Te pēkšņi viņš ieraudzīja spīdošu punktu.
Pirkss skatījās uz kreiso priekšējo ekrānu it kā ar neko neredzošu skatienu un domās atradās jau ēdnīcā, sajuta pat brūni saceptu kartupeļu smaržu — tos gatavoja speciāli viņam, — bet, tiklīdz ekrāna dziļumā parādījās spīdošais punkts, viņš saspringa tik ļoti, ka droši vien uzlidotu gaisā, ja viņu nesaturētu siksnas.
Ekrāns bija apmēram metru diametrā un atgādināja melnu aku; gandrīz pašā centrā spīdēja Cūskneša Ro, bet Piena Ceļu divreiz pāršķēla bezdibenīgs tukšums, kas stiepās līdz pašai ekrāna malai; tukšuma abās pusēs mudžēt mudžēja spīdoši zvaigžņu putekļi. Šajā nekustīgajā ainavā lēni iepeldēja mazs spīdošs punkts, mazs, bet daudz skaidrāks nekā jebkura no zvaigznēm. Tas nebūt nespīdēja sevišķi spilgti — nē, bet Pirkss to uzreiz pamanīja, tāpēc ka tas kustējās.
