Izplatījumā var sastapt spīdošus, kustīgus punktus. Tās ir raķešu pozīcijas ugunis. Pafasti raķetes neiededz savas ugunis, bet dara to tikai pēc radiosignāla, lai varētu tās identificēt. Ir dažādas ugunis: pasažieru raķetēm vienas, preču raķetēm — citas, savas ātrajām ballistiskajām, patruļas, kosmiskajām, dienesta, smagajām un visām pārējām. Šīs ugunis ir dažādi izvietotas, un tās var būt visādās krāsās, izņemot vienu — balto. Raķetēm nav balto uguņu, lai tās vienmēr varētu atšķirt no zvaigznēm.
Kad viena raķete lido tieši aiz otras, pirmās raķetes baltā uguns šķiet pilnīgi nekus-, tīga, bet no tā jāizvairās, lai aizmugurē lidojošais pilots netiktu maldināts.
Uguntiņa, kas slinki slīdēja pa ekrānu, tomēr bija pilnīgi balta, — Pirkss juta, ka acis viņam pamazām iziet no orbītām. Viņš pat nemirkšķināja plakstiņus — tik ļoti baidījās, ka pazaudēs uguntiņu no redzesloka. Beidzot, kad acis sāka sāpēt, viņš pamirkšķināja, taču nekas nemainījās. Baltais punktiņš mierīgi virzījās uz priekšu — vairs tikai daži centimetri to šķīra no ekrāna pretējās malas. Vēl minūte, un tas izzudīs no redzesloka.
Pilota Pirksa rokas automātiski satvēra vajadzīgās sviras. No reaktora, kas līdz šim bija strādājis tukšgaitā, zibenīgi izšāvās izplūdes liesma. Paātrinājums iespieda Pirksu mīkstajā polsterētajā krēslā, uz ekrāniem sakustējās zvaigznes. Piena Ceļš plūda šķērsām lejup, it kā tā tiešām būtu piena upe, toties kustīgā uguntiņa beidza kustēties — raķetes priekšgals tagad sekoja tai pa pēdām, bija nomērķēts uz to kā medību suņa deguns uz brikšņos paslēpušos irbi. Lūk, ko nozīmē treniņš!
Viss manevrs ilga nepilnas desmit sekundes.
Līdz šim brīdim pilots Pirkss vispār nebija paguvis padomāt — tagad viņam pirmoreiz ienāca prātā, ka tas viss droši vien ir halucinācija, jo kaut kas tamlīdzīgs nemēdz atgadīties. Šāda doma darīja viņam godu. Cilvēki parasti pārāk paļaujas uz savām sajūtām un, ieraudzījuši uz ielas mirušo paziņu, drīzāk gatavi pieļaut, ka viņš ir augšāmcēlies, nekā nodomāt, ka paši sajukuši prātā.
Pilots Pirkss iebāza roku krēsla polsterējuma iekškabatā, izvilka no turienes mazu pudelīti, ievadīja sev degunā divus stikla stobriņus, iešņauca, un acīs viņam sariesās asaras. Psihrāns, kā stāstīja, varot pārtraukt pat jogu kataleptisko stāvokli un eņģeļu kontemplāciju. Uguntiņa tomēr turpināja kustēties kreisā ekrāna centrā. Izdarījis visu, kas jādara, Pirkss nolika pudelīti savā vietā, mazliet pamanevrēja ar stūrēm un, pārliecinājies, ka seko uguntiņai cieši pa pēdām, paskatījās uz radaru, lai noteiktu attālumu līdz šim spīdošajam priekšmetam.
Un te nu viņš dabūja otru triecienu: meteoradara ekrāns bija tukšs, zaļganais, taustošais stars, kas spīdēja kā ļoti stipri fosforizēta strēle, griezās uz ekrāna pa apli, visu laiku pa apli, un neuzrādīja nekādu spīdumu — neko, pilnīgi neko.
Pilotam Pirksam, protams, prātā nenāca, ka viņa priekšā varētu būt gars spožā oreolā. Viņš vispār neticēja gariem, lai gan zināmos apstākļos stāstīja par tiem sievietēm, bet šādās reizēs sarunu temats nebija spiritisms.
Pirkss tikai nosprieda, ka tas, aiz kā viņš lido, nav nedzīvs kosmisks ķermenis, jo tie vienmēr atstaro radara staru kūli. Vienīgi priekšmeti, kas darināti mākslīgi un noklāti ar speciālu vielu, kura absorbē, dzēš un izkliedē centimetrviļņus, nedod nekādu optisku efektu.
Pilots Pirkss noklepojās un rāmā balsī sacīja, juzdams, kā viņa gāmurs mīksti pieskaras pie kakla piestiprinātajam laringofonam:
— Patrulējošais AMU simt vienpadsmit izsauc objektu, kas lido sektorā tūkstoš simt divi komats divi ar aptuvenu kursu uz sektoru tūkstoš četri simti četri un vienu baltu pozīcijas uguni. Lūdzu paziņot savus pazīšašanas signālus. Uztveru.
Un gaidīja, kas notiks tālāk. . Pagāja sekundes, minūtes — nekādas atbildes. Toties pilots Pirkss pamanīja, ka uguntiņa kļūst bālāka, tātad attālinās no raķetes. Radara telemetrs nespēja viņam neko pateikt, bet katram gadījumam viņam rezervē vēl bija optiskais telemetrs. Pirkss izstiepa kāju tālu uz priekšu un nospieda pedāli. Telemetrs noslīdēja no augšas, tas bija līdzīgs binoklim. Pirkss pievilka to ar kreiso roku pie acīm un sāka iestādīt asumu.
Viņam izdevās gandrīz uzreiz uztvert uguntiņu objektīvos un saskatīt vēl kaut ko. Punktiņš tagad izauga redzeslokā un bija tik liels kā no piecu metru attāluma aplūkots zirnis, tas ir, no izplatījuma korelācijas viedokļa tas bija milzīgs. Turklāt pār tā apaļo, it kā mazliet saplacināto virsmu no labās uz kreiso pusi lēni slīdēja sīciņi aptumšojumi — it kā kāds ar resnu, melnu matu vilktu tieši gar telemetra objektīvu. Šie aptumšojumi bija miglaini un neskaidri, taču to kustības virziens palika nemainīgs: tie visu laiku pārvietojās no labās uz kreiso pusi.
Pirkss sāka grozīt regulatoru, bet izrādījās, ka spīdošais punktiņš negrib kļūt skaidri saredzams; tad viņš ar otru prizmu, kas bija speciāli tam domāta, sadalīja attēlu uz pusēm un sāka tuvināt abas pusītes, un, kad viņam tas izdevās, paskatījās uz skalu — un apstulba trešo reizi.
