Spīdošais objekts lidoja četru kilometru attālumā no raķetes!
Tas bija tā, it kā kāds, traucoties sacīkšu automašīnā, pēkšņi atrastos piecu milimetru attālumā no otras automašīnas: četri kilometri izplatījumā ir tikpat bīstams un nepieļaujams attālums. Pirkss vairs neko daudz nevarēja darīt. Viņš pavērsa ārējā termopāra rādītāju uz uguntiņu, ar tālvadības sviru bīdīja tēmēkli, kamēr precīzi nosedza pienbalto spīdošo punktu, un ar vienu aci uztvēra rezultātu: 24 Kelvina grādi.
Tas nozīmēja, ka punktiņam ir apkārtējā izplatījuma temperatūra — tikai 24 grādi virs absolūtās nulles.
Tagad Pirkss jau bija pilnīgi pārliecināts, ka šī uguntiņa nevar eksistēt, spīdēt, un vēl jo vairāk kustēties, bet, tā kā uguntiņa atradās viņam degungalā, Pirkss turpināja dzīties tai pakaļ.
Uguntiņa dzisa aizvien manāmāk — un aizvien ātrāk. Pēc minūtes Pirkss pārliecinājās, ka tā attālinājusies par simt kilometriem, un viņš palielināja ātrumu.
Tad notika kaut kas pavisam pārsteidzošs.
Uguntiņa sākumā ļāva sevi panākt. Tā atradās 80—70—50—30 kilometru attālumā no raķetes priekšgala. Pēc tam tā atkal izrāvās uz priekšu. Pirkss palielināja ātrumu līdz 75 kilometriem sekundē. Uguntiņas ātrums bija 76. Pirkss atkal palielināja ātrumu, bet šoreiz pamatīgi: viņš uzreiz ieslēdza pusi dīzu jaudas, un raķeti izšāva uz priekšu. Trīskāršā pārslodze iespieda Pirksu krēsla spilvenos. Raķetei AMU bija maza miera stāvokļa masa, tādēļ tā uzņēma ātrumu sacīkšu automašīnas tempā. Pēc minūtes tās ātrums jau bija 140.
Punktiņa ātrums bija 140,5.
Pilots Pirkss juta, ka viņam kļūst karsti. Viņš ieslēdza pilnu vilkmi. AMU-111 ietrīsējās kā uzvilkta stīga. Ātruma rādītājs, kas izdarīja mērījumus attiecībā pret nekustīgajām zvaigznēm, naski kāpa uz augšu: 155—168—177—190—200.
Kad bija sasniegti divi simti, Pirkss paraudzījās uz telemetru, un tas bija īsts desmitcīņnieka cienīgs varoņdarbs, jo paātrinājums sasniedza 4 g.
Uguntiņa acīmredzami tuvojās, auga augumā: sākumā tā bija desmit, pēc tam sešu kilometru attālumā, vēl mirklis — un līdz tai bija atlikuši vairs tikai trīs kilometri. Tagad tā bija lielāka par zirni, ko aplūko izstieptas rokas attālumā. Miglainie aptumšojumi joprojām pārvietojās pa uguntiņas disku. Tās spīdumu varēja pielīdzināt otrā lieluma zvaigznei, taču tas bija disks un nevis punkts kā zvaigzne.
AMU-111 parādīja, ko spēj. Pirkss lepojās ar to. Mazajā vadības kabīnē nekas nenodrebēja, pat pārejot uz pilnu vilkmi — no vibrācijas nebija ne miņas! Reakcija noritēja precīzi pa asi, dīzu slīpējums bija lielisks, reaktors vilka pēc nelabā.
Uguntiņa nāca tuvāk un tuvāk — tagad pavisam lēni. Līdz tai bija palikuši divi kilometri, kad Pirkss sāka ļoti ātri domāt.
Tas viss bija gaužām savādi. Uguntiņa nepiederēja nevienam Zemes kuģim. Kosmosa pirāti? Smieklīgi. Nekādu kosmosa pirātu nav, un ko viņi iesāktu šai sektorā, kas ir vēl tukšāks nekā veca muca? Uguntiņa pārvietojās ar lielu ātrumu plašās robežās, paātrinājums tai bija tikpat straujš kā bremzēšana. Kad tai iegribējās, tā aizbēga no raķetes, bet tagad ļāva sevi pamazām panākt. Un tas Pirksam nepatika visvairāk. Viņam ienāca prātā, ka tā izturas . . . ēsma. Piemēram, tārps uz āķa zivij pie paša degungala.
Un viņš, protams, tūdaļ iedomājās āķi.
—Nu pagaidi, draudziņ! — Pirkss sacīja pats sev un pēkšņi tā nobremzēja, it kā viņg priekšā būtu parādījies vismaz asteroīds, lai gan radars aizvien vēl bija tukšs un ekrāni neko nerādīja. Kaut arī Pirkss instinktīvi nolieca galvu un no visa spēka piespieda zodu pie krūtīm, vienlaicīgi sajuzdams, kā automāts zibensātrumā piepilda viņa kombinezonu ar saspiestā gaisa papilddevu, lai varētu pretoties bremzēšanas šokam, uz kādu brīdi viņš zaudēja samaņu.
Gravimetra rādītājs uzšāvās līdz mīnus 7 g, notrīcēja un lēnām nokrita līdz mīnus 4. AMUtIII zaudēja gandrīz trešdaļu sava ātruma — tagad tas veica vairs tikai 145 kilometrus sekundē.
Kur palikusi uguntiņa? Mirkli Pirkss uztraucās, ka vispār to pazaudējis. Nē, uguntiņa bija. Tikai tālu. Optiskais tēmēklis rādīja 240 kilometru. Divu sekunžu laikā viņš būtu varējis nolidot lielāku attālumu. Tātad tūlīt pēc Pirksa manevra arī uguntiņa zibenīgi samazinājusi ātrumu!
Un tad — vēlāk viņš pats brīnījās, ka tikai tad, — Pirksam ienāca prātā, ka tas droši vien ir noslēpumainais kaut kas, kuru savos patruļlidojumos sastapuši Tomass un Vilmers.
Līdz šim brīdim viņš vispār nebija domājis par briesmām. Tagad viņu pēkšņi pārņēma bailes. Tas turpinājās īsu brīdi. Protams, nekas tamlīdzīgs nevar atgadīties — bet, j a n u tā tomēr bija svešas, citas pasaules raķetes uguntiņa?
Uguntiņa acīmredzami tuvojās, samazināja ātrumu, atradās jau 60—50—30 kilometru attālumā. Arī Pirkss pats nedaudz tuvinājās un bija pat pārsteigts, cik ātri izaugusi uguntiņa: tagad tā spīdēja jau divu kilometru attālumā no raķetes priekšgala, atkal bija blakus!
