Krēsla otrā pusē kabatā atradās binoklis, divdesmitčetrkārtīgs nakts binoklis, — to lietoja tikai izņēmuma gadījumos, kad, piemēram, sabojājies radars un jāpielido pie kāda pavadoņa no ēnas puses. Tagad šis binoklis ļoti noderēja. Tas deva tādu palielinājumu, ka uguntiņa tagad it kā atradās nepilnus simt metrus no raķetes. Tas bija neliels disks, balts kā atšķaidīts piens, pēc izmēriem mazāks par Mēnesi, kādu to redz no Zemes. Pāri šim diskam slīdēja vertikālas aptumšojumu svītras. Zvaigznes, kad tās aizsedza disks, neizzuda uzreiz, bet tikai pēc kāda brīža, it kā baltā diska maliņa būtu nedaudz vairāk retināta un caurspīdīgāka nekā tā vidus.
Bet apkārt pienbaltajam diskam nekas neaizsedza zvaigznes. No simt metru attāluma — binoklī — varētu ieraudzīt kuģi atvilktnes lielumā. Bet tur nekā nebija. Nekāda kuģa. Uguntiņa nebija nedz kāda kuģa pozīcijas uguns, nedz izplūdes liesma. Tas bija skaidrs.
Vienkārši — patstāvīga, lidojoša balta uguntiņa.
Prātu varēja zaudēt!
Pirkss sajuta milzīgu vēlēšanos izšaut uz pienbalto disku. Tas nebija viegli, jo raķetei nebija nekādu ieroču. Reglamentā to lietošana nebija paredzēta. Pirksam bija tikai divi priekšmeti, kurus varēja izšaut no kabīnes: viņš pats un zondes balons. Patruļkuģi ir tā konstruēti, ka pilots var katapultēties hermētiskā apvalkā ar izpletni. To dara tikai ārkārtējas nepieciešamības gadījumā, un atgriezties raķetē atpakaļ, protams, vairs nav iespējams. Tātad atlika vienīgi zondes balons. Tā ir ļoti vienkārša ierīce — gumijas balons ar plānām sieniņām, tukšs un satīts tik cieši, ka atgādina šķēpu. Tas pārklāts ar alumīniju, lai varētu labāk saredzēt. Bieži uz aerodinamometra rādījumiem vien paļauties nevar — vai raķete jau ieiet planētas atmosfērā vai vēl ne. Un galu galā pilots grib zināt — un tas ir galvenais — vai ap viņu neatrodas retināta gāze. Tad pilots izmet balonu, kas automātiski piepūšas un lido ar nedaudz lielāku ātrumu nekā kuģis. Balons redzams kā gaišs plankumiņš pat piecu sešu kilometru attālumā. Ja balons iekļūst retinātā gāzē, pat ļoti retinātā, tas sasilst no berzes un pārplīst. Tad pilots zina, ka laiks sākt bremzēšanu. Pirkss mēģināja pavērst priekšgalu tieši pret miglaino disku. Viņš nevarēja tēmēt ar radaru, tādēļ izmantoja optisko tēmēkli. Trāpīt tik mazam priekšmetam gandrīz no divu kilometru attāluma ir neiedomājami grūti. Tomēr Pirkss mēģināja izšaut, bet disks neļāva paņemt sevi uz grauda. Tiklīdz Pirkss, uzmanīgi manevrējot ar nolieces dīzēm, sāka griezt AMU priekšgalu, disks mierīgi atvirzījās sānis un atkal joņoja viņam pa priekšu kreisā zvaigžņu ekrāna centrā. Šis manevrs atkārtojās četras reizes pēc kārtas, katru nākamo reizi nedaudz ātrāk, it kā disks aizvien labāk orientētos pilota nodomos. Tas acīmredzot nevēlējās, lai AMU priekšgals būtu pavērsts tieši pret viņu, un lidoja ar nelielu sānu novirzi.
Tas bija fantastiski. Lai pamanītu raķetes priekšgala niecīgo kustību divu kilometru attālumā, diska rīcībā vajadzēja būt kādam gigantiskam teleskopam, ko Pirkss nemaz neredzēja. Un tomēr disks izdarīja aiziešanas manevru, nokavēdamies ne vairāk par pussekundi.
Pirksa nemiers auga augumā. Viņš jau bija izdarījis visu iespējamo, lai identificētu šo sasodīto lidojošo objektu, bet nebija ticis ne par soli tuvāk. Un tad — sēdēdams nekustīgi, ar pamazām stingstošām rokām — viņš pēkšņi iedomājās, ka ar tiem diviem droši vien noticis tieši tas pats. Ieraudzījuši uguntiņu, viņi centās uzzināt tās pazīšanas signālus, domādami, ka tas ir kāds dīvains kosmosa kuģis; kad tiem neatbildēja, viņi sāka dzīties tam pakaļ aizvien ātrāk; droši vien tāpat bija pētījuši uguntiņu ar binokli un pamanījuši tumšās svītras, kas to šķērsoja;
Varbūt viņi šāva uz to ar zondes balonu, bet pēc tam . . . izdarīja kaut ko tādu, ka vairs neatgriezās.
Sapratis, cik tuvu viņš ir tādam pašam galam, Pirkss ne vien sajuta bailes, bet viņu pārņēma arī izmisums. Tas bija gluži kā murgainā sapnī: kādu brīdi viņš neapjauta, kas viņš ir — Pirkss, Tomass vai Vilmers. Tādēļ ka toreiz viss norisinājās tieši tāpat kā tagad, — tur nebija nekādu šaubu. Viņš sēdēja kā paralizēts, pilnīgi pārliecināts, ka glābiņa vairs nav. Visbriesmīgākais bija tas, ka viņš pat nevarēja aptvert, kur slēpjas briesmas,— izplatījums bija tukšs …
Tukšs?
Jā, sektors bija tukšs, bet viņš taču vairāk nekā stundu dzinās pakaļ uguntiņai ar ātrumu līdz 230 kilometriem sekundē. Iespējams, nē, pilnīgi skaidrs, ka viņš atradās uz sava sektora robežas vai pat bija pārlidojis tai pāri. Kas atrodas tālāk? Nākamais sektors, 1009., nākamie pusotra triljona kilometru tukšuma. Tukšums, no visām pusēm miljoniem kilometru itin nekā, tikai tukšums, bet divu kilometru attālumā no raķetes priekšgala dejoja balta uguntiņa.
Pirkss sāka saspringti domāt, ko gan tagad — tieši tagad — būtu varējuši darīt Vilmers vai Tomass. Vilmers un Tomass. Tādēļ ka viņam jādara pavisam kas cits. Citādi viņš neatgriezīsies.
Pirkss vēlreiz nospieda bremzes. Rādītājs nodrebēja. Viņš lidoja aizvien lēnāk. Vairs
