tikai 30—22—13—5 kilometri sekundē. Lūk, jau 0,9. Vairs tikai daži simti metru sekundē — rādītājs tikko manāmi drebēja virs nulles. No reglamenta viedokļa viņš bija apstājies. Izplatījumā raķetei vienmēr ir kaut kāds ātrums attiecībā pret kaut ko. Stāvēt kā zemē iedzītam mietam nav iespējams.
Uguntiņa kļuva mazāka. Tā aizvirzījās arvien tālāk un tālāk … kļuva aizvien bālāka, pēc tam vairs nekļuva mazāka. Sāka augt… atkal kļuva lielāka, kamēr apstājās tāpat kā viņš. Divus kilometrus no raķetes priekšgala.
Ko nebūtu darījuši Vilmers un Tomass? Ko viņi noteikti nebūtu darījuši? Viņi nebūtu bēguši no šādas maziņas, draņķīgas, idiotiskas uguntiņas, no muļķīga miglaina punktiņa!
Pirkss negribēja pagriezties: pagriežoties, viņš pazaudētu punktiņu no redzesloka — tas paliktu aiz muguras, bet to, kas notiek aiz muguras, ir grūtāk novērot, galva jāpagriež uz sānu ekrāna pusi, un vispār Pirkss nevēlējās, lai šī uguntiņa būtu viņam aizmugurē -— viņš gribēja to skaidri un nepārtraukti redzēt. Tādēļ Pirkss ieslēdza atpakaļgaitu, izmantodams bremzes dīzes kā paātrinājuma dīzes. Arī tas ir jāprot, tā ir elementāra pilotāža. Sākumā bija mīnus 1 g, vēlāk mīnus 1,6, mīnus 2. Atpakaļgaitā raķete nelidoja tik ideāli kā ar parasto vilkmi. Priekšgals nedaudz zvārojās — bremzes tomēr domātas bremzēšanai, nevis paātrinājumam.
Uguntiņa it kā ietrīsējās. Dažās sekundēs tā samazinājās izplatījumā, uz mirkli aizsedza Eridāna Alfu, noslīdēja no tās, padejoja starp mazām bezvārda zvaigznēm — un sekoja raķetei.
Negribēja atkāpties.
«Tikai mierīgi,» Pirkss nodomāja. «Ko gan tā galu galā var man nodarīt? Tāds mazs, spīdošs mēsliņš? Un kāda man par to visu daļa? Mans uzdevums — patrulēt sektoru. Velns lai parauj šo uguntiņu!»
Tā Pirkss domāja, bet, protams, ne mirkli nenovērsa skatienu no uguntiņas. No neparastās satikšanās brīža bija pagājušas gandrīz divas stundas. Reizēm dedzināja acis un tās pieplūda ar asarām. Pirkss izvalbītām acīm turpināja kāpties atpakaļ. Kāpjoties atpakaļ, nedrīkst lidot pārāk ātri, bremzes nav paredzēts darbināt ilgi. Tādēļ viņš lidoja ar astoņu kilometru ātrumu sekundē — un sviedri viņam plūda aumaļām.
Jau labu brīdi Pirkss juta: kaut kas notiek ar viņa kaklu; it kā kāds būtu ar knaiblītēm atvilcis ādu no tā lejup uz krūtīm, un mute kļuva sausa. Pirkss nepievērsa tam uzmanību, jo viņam bija svarīgākas rūpes par sausu muti un ādas kņudēšanu uz kakla. Pēc tam viņam kļuva kaut kā savādi — viņš vairs nejuta savas rokas. Kājas viņš juta. Labā spieda bremzes dzinēja pedāli. Pirkss mēģināja pakustināt rokas, jo negribēja izlaist no acīm uguntiņu: tā nāca itkā tuvāk — apmēram 1,9 vai 1,8 kilometri no priekšgala. Dzenas viņam pakaļ, vai?
Viņš gribēja pacelt roku, bet nevarēja. Otru — ne tikai nevarēja! Viņš nejuta savas rokas, it kā to vispār nebūtu. Gribēja paskatīties uz tām -— kakls pat nepakustējās, tas bija saspringts, ciets kā koks.
Pirksu pārņēma panika. Kāpēc viņš līdz šim brīdim nebija izdarījis to, kas bija viņa tiešais pienākums? Kādēļ, ieraudzījis uguntiņu, nekavējoties neizsauca pa radio Bāzi un nepaziņoja par to?
Tādēļ ka viņam bija kauns. Vilmeram un Tomasam droši vien arī bija kauns. Viņš iztēlojās, kā smietos radistu kabīnē. Uguntiņa! Balta uguntiņa, kas sākumā bēg no raķetes, bet pēc tam vajā to! Patiešām! Pateiktu viņam, lai iekniebj sev un pamostas.
Tagad Pirksam bija vienalga — viņš vēlreiz paskatījās uz ekrānu un teica:
— Patrulējošais AMU-111 izsauc Bāzi…
Pareizāk sakot — gribēja teikt. Bet nevarēja. No rīkles izlauzās kaut kāda neartikulēta murmināšana. Pirkss sasprindzināj a visus spēkus — atskanēja rēciens. Un tad — pirmo reizi — viņa skatiens atrāvās no zvaigžņu ekrāna un pievērsās spogulim. Viņa priekšā, pilota krēslā, apaļā, dzeltenā ķiverē sēdēja briesmonis.
Tam bija milzīgas, izvalbītas acis, elles šausmu pilnas, plati ieplesta vardes mute, tajā kūļājās tumša mēle. Kakla vietā trīcēja kaut kādas savilktas dzīslas, kas nepārtraukti
raustījās, tā ka apakšējais žoklis pazuda tajās. Un šis briesmonis ar pelēku, strauji pietūkstošu seju rēca.
Pirkss pūlējās aizvērt acis — nevarēja. Gribēja atkal paskatīties uz ekrānu — nevarēja. Pie krēsla piesaistītais briesmonis raustījās aizvien negantāk, kā gribēdams saraut siksnas. Pirkss skatījās uz to — neko citu viņš nespēja darīt. Pats viņš nejuta nekādu krampju, neko. Juta tikai, ka sāk slāpt, ka nevar ievilkt gaisu.
Viņš dzirdēja kaut kur blakus pretīgu zobu šņirkstoņu. Viņš vispār vairs nebija Pirkss — neko nezināja, viņam nebija ne roku, ne ķermeņa, bija palikusi tikai kāja, kas spieda bremzes pedāli. Viņš juta, ka viņam paliek tikai skatiens, kas kļūst aizvien miglaināks, ka acu priekšā sāk ņirbēt mazi balti punktiņi. Viņš pakustināja kāju. Tā sāka raustīties. Pacēla to. Nolaida. Briesmonis spogulī izskatījās pelnu pelēks, uz lūpām tam parādījās putas. Acis pavisam izspiedās no orbītām. Briesmonis raustījās.
