Tad Pirkss izdarīja to, ko vēl spēja. Viņš savēcināja kāju, parāva to uz augšu un no visa spēka iesita sev ar celi pa seju. Viņš sajuta drausmīgas, griezīgas sāpes pārsistajās lūpās, asinis sāka plūst, uz zoda, viņš vairs neko neredzēja.
— Ā-ā-ā-ā … — viņš sēca. — Ā-ā-ā-ā …
Tā bija viņa balss.
Sāpes kaut kur izgaisa, viņš atkal nekā nejuta. Kas notiek? Kur viņš atrodas? Viņa nekur nebija. Nebija nekā …
Pirkss dauzīja, dragāja ar celi savu seju, raustoties kā ārprātīgais, bet rēkoņas vairs nebija. Viņš izdzirda savu elsojošo, asinīs slāpstošo balsi.
Viņš atkal atguva savas rokas. Tās bija kā no koka un tik briesmīgi sāpēja pie katras kustības, ka visi muskuļi likās pārtrūkuši, bet viņš varēja tās kustināt. Taustoties ar notirpušiem pirkstiem, Pirkss sāka atsprādzēt siksnas. Ieķērās krēsla parocēs. Piecēlās. Kājas viņam trīcēja, viss ķermenis bija kā ar āmuru sadauzīts. Viņš pieķērās pie troses, kas bija izvilkta šķērsām pār vadības kabīni, un piegāja pie spoguļa. Atspiedās ar abām rokām pret tā ietvaru.
Spogulī stāvēja pilots Pirkss.
Viņš vairs nebija pelēks — seja bija vienās asinīs, deguns sadauzīts, pietūcis. No pāršķeltajām lūpām tecēja asinis. Vaigi vēl bija zilgani, sapampuši, zem acīm melni maisiņi, zem ādas uz kakla kaut kas vēl raustījās, taču aizvien mazāk, mazāk — un tas bija viņš, Pirkss. Viņš ilgi slaucīja asinis no zoda, spļāva, klepoja, dziļi elpoja, vārgs kā bērns.
Tad viņš soli atkāpās. Paskatījās uz ekrānu. .Raķete aizvien vēl tāpat lidoja atpakaļgaitā, jau bez vilkmes, tikai ar ieskrējienu. Baltais disks lidoja tai pakaļ, aiz priekšgala, divu kilometru attālumā.
Turēdamies pie troses, Pirkss aizgāja līdz krēslam. Domāt viņš vispār nespēja. Rokas viņam sāka trīcēt tikai tagad, bet tas bija parastais efekts, kas radās pēc šoka, — to viņš zināja un nebaidījās no tā. Kaut kas krēsla priekšā bija mainījies …
Automātiskā raidītāja kasetes virsma bija ieliekta. Pirkss pagrūda vāku — tas nokrita. Kasete bija pilna ar sadauzītām detaļām. Kā tas noticis? Acīmredzot viņš pats iespēris pa raidītāju. Kad?
Viņš apsēdās krēslā, ieslēdza nolieces dīzes un sāka pagriezienu.
Baltais disks sasvārstījās, pārslīdēja pār ekrānu, nonāca līdz tā malai, taču nenozuda, bet atlēca no malas kā bumbiņa! Atgriezās centrā!
— Maita! — Pirkss iekliedzās naidā un riebumā.
Šī draņķa dēļ viņš tik tikko neiegāja «mūžīgajā orbītā»! Ja uguntiņa pagriežoties neaizvirzījās aiz ekrāna, tad skaidrs, ka tās vispār nav, ka tā rodas pašā ekrānā. Ekrāns taču nav logs, raķetei nekādu logu nav. Tajā ir televīzijas iekārta — ārpusē, apšuvumā, atrodas objektīvi, bet iekšpusē — aparatūra, kas pārvērš to elektriskos impulsus attēlā uz katoda ekrāna. Vai iekārta sabojājusies? Tik dīvainā veidā? Un Vilmeram un Tomasam arī? Kā tas iespējams? Un kas ar viņiem pēc tam notika?
Tagad Pirksam nebija laika par to prātot, Viņš ieslēdza avārijas raidītāju.
— Patrulējošais AMU-111 izsauc Bāzi, —< viņš sacīja. — Patrulējošais AMU-111 izsauc Bāzi. Atrodos uz 1009. un 1010. sektora robežas, ekvatoriālā zona, atgriežos, atklājis defektu…
Kad pēc sešām stundām Pirkss nosēdās, sākās rūpīga izmeklēšana, kas turpinājās veselu mēnesi. Vispirms speciālisti ķērās pie televīzijas aparatūras. Tā bija jauna, uzlabota aparatūra — tāda ir visām patruļdienesta AMU raķetēm. To iemontēja pirms gada, un tā strādāja lieliski. Nekad nebija atklāts ne mazākais defekts.
Pēc ilgām pūlēm elektroniķi beidzot atklāja uguntiņas rašanās mehānismu. Ekrāna katodcaurulēs pēc vairāku tūkstošu stundu darba tika bojāts vakuums, uz ekrāna iekšējās virsmas radās klejojošs lādiņš, kas uz ekrāna izskatījās pēc pienbalta punktiņa. Šis lādiņš kustējās, paklausot diezgan sarežģītām likumībām. Kad raķetes paātrinājums pēkšņi pieauga, lādiņš izplūda nedaudz plašāk, it kā tas tiktu saplacināts uz ekrāna iekšējā stikla, — tad likās, ka punktiņš tuvojas raķetei. Kad ieslēdza atpakaļvilkmi, lādiņš aizpeldēja caurules dziļumā, bet, kad paātrinājums nostabilizējās un palika nemainīgs, klejojošais lādiņš lēnām atgriezās ekrāna centrā. Tas varēja arī pārvietoties pa to visos virzienos, bet visbiežāk koncentrējās pašā vidū — kad raķete lidoja bez vilkmes pa pastāvīgu orbītu. Un tā tālāk, un tā tālāk — lādiņa pētīšana turpinājās, bet tā dinamiku attēloja sešstāvīgas formulas.
Atklājās ari tas, ka spēcīgākie gaismas avoti — caurules iekšienē elektriskie — lādiņu izkliedē. Tas koncentrējās vienīgi tad, kad katodcaurulēs saņemto impulsu intensitāte bija ļoti vāja, kāda tā ir kosmiskā telpā tālu no Saules. Vajadzēja tikai saules staram kaut reizi pārslīdēt pār ekrānu, lādiņš izplūda un nozuda uz vairākām stundām.
