Apmēram to bija konstatējuši elektroniķi. Radās pat vesela grāmata, kas bija bāztin piebāzta ar matemātiku. Pēc tam darbu sāka ārsti, psihologi, astroneirozes un astropsihozes speciālisti. Pēc vairākām nedēļām atklājās, ka klejojošais lādiņš pulsē (neapbruņota acs to uztvēra kā sīkus aptumšojumus, kas slīdēja pār gaišo disku), bet mirgojumu frekvence, pārāk īslaicīga, lai acs varētu uztvert tos katru atsevišķi, iedarbojas uz tā saucamo smadzeņu garozas tetaritmu un palielina garozas potenciālu svārstības, kamēr sākas pēkšņa epilepsijai līdzīga lēkme. Apstākļi, kas papildus sekmēja šīs lēkmes rašanos, bija pilnīgs miers, jebkādu kairinātāju trūkums, izņemot gaismu, un ilgstoša, nepārtraukta skatīšanās uz mirgojošu uguntiņu.
Speciālisti, kas visu to atklāja, protams, kļuva slaveni. Visā pasaulē elektroniķi tagad pazīst Ledjū-Harpera efektu — klejojošu lādiņu rašanos katodcaurulēs vakuumā; astrobiologi toties zina ataktiski — katatoniski — klonisko Nugelheimera sindromu.
Pirksa personība zinātnes pasaulei palika sveša, un tikai ļoti cītīgi avīžu lasītāji no petitā saliktiem rakstiņiem dažos vakara izdevumos varēja uzzināt, ka, pateicoties Pirksam, vairs nevienam pilotam nedraud liktenis, kāds piemeklējis Vilmeru un Tomasu, kuri, palielinājuši līdz pēdējai iespējai savu raķešu ātrumu un zaudējuši samaņu, dzenoties pēc malduguntiņas, gāja bojā Kosmosa dzīlēs.
Tā slava pagāja Pirksam garām, bet viņš par to nemaz nenoskuma. Pat par mākslīgo zobu, kas viņam bija jāieliek tā vietā, kuru viņš bija izsitis ar celi, viņš samaksāja no savas kabatas.
Pusdienās bija seši ēdieni — neskaitot piedevas. Vīna ratiņi nedzirdami ripoja pa stiklotiem celiņiem. Augstu pie griestiem virs katra galdiņa dega punktveida spuldze. Bruņurupuču zupu pasniedza citronkrāsas gaismā. Zivis — gandrīz baltā ar zilganu zaigojumu. Cāļus apspīdēja sārtums ar maigu, zīdaini pelēcīgu nokrāsu. Kad dzēra melno kafiju, par laimi, nekļuva tumšs — Pirkss bija sagatavojies visļaunākajam. Šīs pusdienas viņu nogurdināja. Viņš nosolījās, ka no šīs dienas ēdīs tikai apakšējā klāja bārā. Zāles svinīgums viņu nomāca. Visu laiku bija jādomā par elkoņiem. Turklāt — tualetes! Zāle bija ieliekta — malas atradās augstāk, centrs gandrīz pusstāvu zemāk. Tā
izskatījās kā gigantisks zeltains, krēmkrāsas šķīvis, pilns ar pasaulē košākajām sviestmaizēm. Stīvas, puscaurspīdīgas kleitas čaukstēja Pirksam aiz muguras. Šeit lieliski pavadīja laiku. Spēlēja mūzika. Skraidīja oficianti — īsti oficianti, katrs izskatījās kā filharmonijas diriģents. «Transgalaktika» garantē: nekādu automātu, intīma atmosfēra, smalkjūtība, sirsnīga, cilvēciska labvēlība, viss apkalpojošais personāls dzīvi cilvēki, īsti sava aroda virtuozi.
Pirkss dzēra melno kafiju, smēķēja cigareti un centās atrast zālē kādu vietu, kas veldzētu skatienu. Mierīgu stūrīti, kur varētu atpūsties. Galda biedre viņam patika. Uz viņas dekoltētā kakla melnēja plakans, raupjš akmentiņš. Ne jau kaut kāds hrizoprass vai halcedons. Nekas no Zemes — droši vien no Marsa. Šis akmentiņš, jādomā, bija vesela bagātība, taču izskatījās pēc bruģakmeņa šķembas. Sievietēm nedrīkst būt tik daudz naudas.
Pirkss nebija sašutis. Nebrīnījās. Viņš vēroja. Pamazām viņam radās vēlēšanās izkustēties. Vai neaiziet pastaigāties uz klāja?
Viņš piecēlās, viegli palocījās un aizgāja. Iedams starp šķautnainām kolonām, kas bija noklātas ar spoguļmasu, Pirkss ieraudzīja savu attēlu — zem kaklasaites mezgla bija redzama poga. Kurš gan, starp citu, vēl nēsā šādas kaklasaites? Pirkss sakārtoja apkaklīti jau gaitenī. Iekāpa liftā. Uzbrauca pašā augšā, uz skatu klāja. Lifts nedzirdami atvērās. Šeit nebija nevienas dzīvas dvēseles. Pirksu tas iepriecināja. Trešdaļa padziļināto griestu virs klāja, kur stāvēja atpūtas krēsli, izskatījās kā melns, gigantisks, pret zvaigznēm pavērts logs. Atpūtas krēsli ar pledu kaudzēm bija tukši. Tikai vienā no malējiem kāds gulēja, apsedzies līdz zodam, — dīvains vecis, kas nāca pusdienot stundu vēlāk par citiem un ēda viens pats tukšajā zālē, aizsegdams seju ar servjeti, kad juta sev pievērstu skatienu.
Pirkss apgūlās. Apslēpti klimatizatori raidīja uz klāja galeriju brāzmainas vēja plūsmas; likās, ka pūš tieši no melnajām debesu dzīlēm. Konstruktori, kuru pakalpojumus izmantoja «Transgalaktika», bija sava aroda lietpratēji. Atpūtas krēsli bija ērti — pat ērtāki par pilota krēslu, lai gan tas bija konstruēts, pamatojoties uz visprecīzākajiem matemātiskiem aprēķiniem. Pirksam kļuva vēsi. Tāpēc bija vajadzīgi pledi. Viņš ietinās tajos, it kā iegrima dūnās.
