Kāds nāca augšā. Pa kāpnēm, nevis liftā. Galda biedre. Cik gadu viņai varētu būt? Mugurā viņai bija pavisam cita kleita. Bet varbūt tā vispār bija cita sieviete? Viņa atgūlās trīs atpūtas krēslus tālāk. Atšķīra grāmatu. Vējš šalca grāmatas lapās. Pirkss skatījās tagad taisni uz priekšu. Varēja lieliski redzēt Dienvidu Krustu. Loga ietvara nošķelts, spīdēja MazāMagelāna mākoņa gabaliņš — gaišāks punktiņš uz melnā fona. Pirkss nodomāja, ka lidojums ilgs septiņas dienas.
Šai laikā daudz kas var notikt. Viņš tīšām sakustējās. Biezais, četrkārtīgi salocītais papīrs iečaukstējās krūšu iekškabatā. Pirksam klājās labi — otrā navigatora vieta viņu jau gaidīja, viņš precīzi zināja maršrutu: no Severnajas Zemļas ar lidmašīnu līdz Eirāzijai un tālāk uz Indiju. Viņam bija vesela biļešu grāmatiņa — to varēja lasīt, katra blanka citādā krāsā, dubulta, noplēšamie taloni, zelta apmalītes, — viss, ko «Transgalaktika» deva pasažieriem rokās, laistījās sudrabā vai zeltā. Pasažiere trešajā atpūtas krēslā ir ļoti skaista. Droši vien tā pati. Vajadzētu kaut ko pateikt, bet varbūt labāk nevajag? Viņš taču, šķiet, stādījās viņai priekšā. Tīrā nelaime, ja tik īss uzvārds — neesi paguvis iesākt, kad tas jau beidzas. «Pirkss» skan tāpat kā «ikss». Visvairāk neērtību tas sagādā, sarunājoties pa telefonu. Pateikt kaut ko? Bet ko tad?
Pirkss atkal nodevās mokošām pārdomām. Uz Marsa viņš iztēlojās šo ceļojumu pavisam savādāk. Kuģu īpašnieki no Zemes apmaksāja viņam pārlidojumu — tiem, liekas, bija kaut kādi darījumi ar «Transgalaktiku», un no viņu puses tas nebija tikai skaists žests vien. Bet viņš, lai gan nolidojis jau gandrīz trīs miljardus, nekad vēl nebija ceļojis «Titānam» līdzīgā kuģī. Kravas kuģi izskatījās pavisam citādi! Simt astoņdesmit tūkstošu tonnu miera stāvokļa masas, četri galvenās vilkmes reaktori, kustības ātrums 65 kilometri sekundē, tūkstots divi simti pasažieru vienvietīgajās un divvietīgajās kajītēs ar vannām, luksus numuri, garantēta pastāvīga gravitācija, izņemot starta un nosēšanās brīžus,-vislielākais komforts, nekādu avāriju, komanda — četrdesmit divi cilvēki, apkalpojošais personāls — divsimt sešdesmit cilvēku. Keramīts, tērauds, zelts, palādi js, hroms, niķelis, irīdijs, plastmasas, Kararas marmors, ozols, sarkankoks, sudrabs, kristāls. Divi baseini. Četras kinozāles. Astoņpadsmit stacijas tiešajiem sakariem ar Zemi — vienīgi pasažieru vajadzībām. Koncertzāle. Seši galvenie klāji, četri skatu klāji; automātiskie lifti; iespēja pasūtīt biļetes gadu uz priekšu uz visām raķetēm Saules sistēmas ietvaros. Bāri. Spēļu zāles. Universālveikals. Amatnieku ieliņa — kādas Zemes vecpilsētas šķērsieliņas precīza kopija ar vīna pagrabiņu, ar gāzes laternām, mēnesi, aklu mūri un kaķiem, kas pastaigājas pa šo mūri. Oranžērija. Un velns zina kas vēl. Ceļojumam jāilgst veselu mēnesi, lai apstaigātu to visu vismaz vienu reizi.
Pasažiere aizvien vēl lasīja. Vai tiešām sievietēm jākrāso mati tādā krāsā? Normālam cilvēkam, redzot tādus matus, kļūst… Bet viņai — viņai šī krāsa gandrīz vai piestāv. Pirkss nodomāja, ja viņam būtu degoša cigarete, vajadzīgie vārdi atrastos uzreiz. Un iebāza roku kabatā.
Cigarešu etvija — viņam nekad nav bijusi — šo viņam uzdāvinājis Bomans un viņš to nēsāja kā piemiņu — liekas, bija kļuvusi mazliet smagāka. Tikai mazdrusciņ. Par to viņš bija pārliecināts. Vai palielinājies paātrinājums?
Pirkss ieklausījās. Tad, lūk, kas.
Dzinēji strādāja ar lielāku jaudu. Parasts pasažieris to nemaz nesaklausītu: «Titāna» mašīntelpu no pasažieru telpām atdalīja četras izolācijas starpsienas.
Pirkss izvēlējās bālu zvaigznīti pašā loga stūrī un nenovērsa no tās skatienu. Ja viņi tikai palielina ātrumu, zvaigznīte nekustēsies no vietas. Bet, ja tā notrīcēs …
Zvaigznīte notrīcēja. Lēni — ārkārtīgi lēni — aizpeldēja sānis.
«Pagrieziens ap lielo asi,» Pirkss nodomāja.
«Titāns» lidoja pa «kosmisko tuneli», kur nekā nebija — nedz putekļu, nedz meteorītu, nekā, izņemot tukšumu. Priekšā, tūkstots deviņsimt kilometru attālumā no viņa, joņoja «Titāna» locis, kura uzdevums bija nodrošināt gigantam brīvu ceļu. Kādēļ? Katram gadījumam, lai gan ceļš tāpat bija brīvs. Raķetes stingri ievēroja kustības grafiku. «Transgalaktikai» bija garantēts lidojums bez traucējumiem pa noteiktu parabolas posmu, pamatojoties uz apvienotās astronavigācijas kompānijas noslēgto vienošanos. Neviens nevarēja aizņemt tās trasi. Ziņas par meteorītiem pienāca tagad sešas stundas uz priekšu; kopš tūkstošiem automātisko zondubija sākušas patrulēt sektorus aiz Urāna orbītas, raķetēm praktiski nekādas briesmas no ārienes nedraudēja. Joslai — miljards meteorītu orbītai starp Zemi un Marsu — bija savs patruļdienests, turklāt raķešu trases gāja ārpus ekliptikas plaknes, kurā ap Sauli griežas dārdošā Josla. Progress — pat kopš tā laika, kad Pirkss lidoja ar patruļraķetēm, — bija milzīgs.
