Vārdu sakot, «Titānam» nebija ne mazākās vajadzības lavēt, nekādi šķēršļi neaizsprostoja ceļu. Un tomēr kuģis nogriezās. Tagad Pirksam vairs nevajadzēja pat skatīties uz zvaigžņotām debesīm — viņš sajuta to ar visu ķermeni. Zinot kuģa ātrumu, tā masu un zvaigžņu kustības ātrumu, viņš, ja vien vēlētos, būtu varējis aprēķināt trajektorijas līkni.
«Kaut kas ir noticis,» Pirkss nodomāja. «Bet kas?»
Pasažieriem neko neziņoja. Slēpj kaut ko? Kādēļ? Pirkss diezgan vāji orientējās kārtībā, kāda valda uz luksus pasažieru kuģiem. Toties viņš ļoti labi zināja, kas var notikt mašīntelpā, vadības kabīnē… nav jau nemaz tik plaša šī saimniecība. Ja draudētu avārija, kuģis saglabātu sākotnējo ātrumu vai arī samazinātu to. Taču «Titāns» …
Tas turpinājās jau četras minūtes. Tātad — pagrieziens gandrīz par 45 grādiem. Interesanti.
Zvaigznes nekustējās.
Kuģis lidoja taisnā virzienā. Etvija, ko Pirkss vēl aizvien turēja rokā, kļuva smagāka.
Viņi lidoja taisnā virzienā un palielināja ātrumu. Uzreiz viss kļuva skaidrs. Kādu brīdi Pirkss sēdēja nekustīgi, tad piecēlās. Tagad viņš svēra vairāk. Pasažiere ar pelēkajām acīm paskatījās uz viņu.
— Kaut kas noticis?
— Nekas sevišķs.
— Kaut kas ir mainījies. Vai jūs nejūtat?
— Nieki. Mazliet palielinām ātrumu, — Pirkss noteica.
Tagad varētu sākt parasto iepazīšanās sarunu. Viņš paskatījās uz pasažieri. Matu krāsa nemaz netraucēja. Viņa bija ļoti skaista.
Pirkss devās uz priekšu. Paātrināja soļus. Sieviete laikam nodomāja, ka viņš ir jucis. Līdz pat skatu klāja galam sienas bija klātas ar daudzkrāsainām freskām. Pa durvīm ar uzrakstu «Klāja gals — ieejas nav» Pirkss iegāja garā, tukšā gaitenī, kas spuldžu gaismā metāliski spīdēja. Durvju rindas ar numuriem. Pirkss devās tālāk. Orientējās pēc dzirdes. Pa kāpnītēm uzkāpa pusstāvā un apstājās pie citām durvīm. No tērauda.
«Ieeja tikai zvaigžņu personālam» bija rakstīts uz plāksnītes. Oho! Cik skaistus nosaukumus izdomājusi šī «Transgalaktika»!
Durvis bija bez roktura, tās atvēra ar speciālu slēdzeni, kādas viņam nebija. Pirkss pielika pirkstu pie deguna. Brīdi domāja.
— Tap-tap — ta-ta — tap-tap-tap, — viņš izklauvēja.
Pirkss mirkli gaidīja. Durvis atvērās. Spraugā parādījās drūma, sasarkusi seja.
— Ko jūs vēlaties?
— Es esmu patruļdienesta pilots, — viņš sacīja.
Durvis atvērās plašāk.
Pirkss iegāja iekšā. Šeit atradās rezerves vadības pults — pie vienas sienas bija novietota nolieces dīzu vadības dublējošā sistēma. Pretējā pusē — optiskās kontroles ekrāni. Pie aparātiem stāvēja daži krēsli, visi bija tukši. Zems automāts kontrolēja spuldžu mirgošanu. Uz šaura galdiņa pie sienas stāvēja pustukšas glāzes gredzenveida spailēs. Gaisā juta svaigi uzvārītas kafijas aromātu un īpatnēju pārkarsušu plastmasu smaržu ar tikko manāmu ozona piejaukumu. Otrās durvis bija puspievērtas. Aiz tām dzirdēja vājus taisnotāja pīkstienus.
— SOS? — Pirkss jautāja cilvēkam, kas viņam bija atvēris durvis. Tas bija padrukns vīrietis ar nedaudz uztūkušu vaigu, it kā tam sāpētu zobi. Matos — radioaustiņu loka iespiedums. Mugurā viņam bija pelēka, neaizpogāta «Transgalaktikas» uniforma ar daudziem rāvējslēdzējiem. Krekls bija izlīdis no biksēm.
— Jā.
Vīrietis it ka svārstījās.
— Jūs no patruļdienesta? — viņš jautāja.
— No Bāzes. Divus gadus lidoju pa Transurāna orbītām. Esmu navigators. Mans uzvārds Pirkss.
Vīrietis sniedza roku.
— Mindels. Kodolfiziķis.
Nerunādami vairs ne vārda, viņi devās uz otru telpu. Tā bija tiešo sakaru radiokabīne. Ļoti plaša. Kādi desmit cilvēki ielenca galveno raidītāju. Divi radiotelegrāfisti ar radioaustiņām kaut ko nepārtraukti rakstīja, aparāti klaudzēja, zem grīdas bija dzirdami pīkstieni. Kontrolspuldzes dega pie visām sienām. Šeit izskatījās kā lielā starppilsētu telefona centrālē. Telegrāfisti gandrīz vai gulēja uz savām pultīm. Viņi bija tikai kreklos un biksēs. Sejas nosvīdušas — viens bija bāls, otrs, vecāks, ar rētu galvā, izskatījās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Radioaustiņu loks sadalīja matus, un rēta bija labi redzama. Divi cilvēki sēdēja galdiņu tālāk; Pirkss paskatījās uz viņiem un ieraudzīja komandoru.
Pirkss viņu mazliet pazina. «Titāna» komandors bija neliela auguma, iesirms, ar mazu, neizteiksmīgu seju. Pārlicis kāju pār kāju, viņš, liekas, pētīja savas kurpes purngalu.
Pirkss klusam piegāja klat cilvēkiem, kuri stāvēja blakus telegrāfistiem, paliecās uz priekšu un sāka lasīt pār plecu vīrietim ar rētu:
… «seši astoņpadsmit komats trīs lidoju ar pilnu vilkmi nonākšu galā astoņi nulle divpadsmit beidzu.»
Telegrāfists ar kreiso roku pievilka veidlapu un turpināja pierakstīt.
«Galvenā Luna izsauc Albatrosu-4 Marss —
Mēness. Vai jums ir bojājumi punkts Atbildiet pēc Morzes radiofons neaizsniedz punkts Cik stundu varat noturēties ar avārijas vilkmi punkts Nopeilētais dreifs nulle seši komats divdesmit viens punkts Uztveru.»
