— Apdrošināšanas sabiedrība samaksās,— viņš atbildēja no sava krēsla. Liekas, bija vairāk nekā trīs — Pirkss ar pūlēm pielika roku pie sejas. Pasažieri droši vien visi gulēja kajītēs, bet kas notika virtuvēs, ēdamistabās! Viņš iztēlojās oranžēriju. To taču neviens koks neizturēs. Bet lejāl Veseli vagoni sadauzīta porcelāna! Jauks skats!
Ieskanējās reproduktors:
— Ballistiskais astoņi izsauc visus. Atrodos Albatrosa optiskajā zonā. Albatross — mākonī. Pakaļgals sakarsis. Pārtraucu bremzēšanu un izsūtu izplatījumā nodaļas Albatrosa komandas meklēšanai. Brāzma neatbild uz aicinājuma signāliem. Beidzu.
Paātrinājums samazinājās. Kāds parādījās otrās durvīs un kaut ko nokliedza. Varēja jau piecelties. Visi devās uz durvīm. Pirkss izgāja pēdējais. Tā bija galvenā vadības kabīne. Visu priekšējo sienu aizņēma astoņreiz sešpadsmit metru liels ekrāns — ieliekts, gigantisks kā milžu kinoteātri. Visas ugunis kabīnē bija nodzēstas. Izplatījumā uz melna, zvaigžņota fona, zemāk par «Titāna» galveno asi, kreisajā kvadrantā plēnēja tieva svītriņa, kas beidzās ar nokaitētu, ķiršsarkanu cigaretes uguntiņai līdzīgu oglīti. Šī svītriņa bija kodols bālganam, nedaudz saspiestam pūslim, no kura uz visām pusēm stiepās atzari ar smailiem galiem; cauri šim lodveidīgajam mākonim aizvien skaidrāk izlauzās spožāko zvaigžņu gaisma. Pēkšņi visi sasvērās uz priekšu, it kā gribētu ieiet ekrānā. Pavisam zemu, apakšējā labajā stūrī starp zvaigznēm iemirdzējās un sāka ātri mirgot balts punktiņš. Tā bija «Brāzma».
«Albatrosa reaktorā sākusies nevadāma ķēdes reakcija punkts Ir cilvēku upuri punkts Daži apdeguši punkts Lūdzu ārstus punkts Raidītājs bojāts sprādziena laikā punkts Reaktoram ir sūce punkts Esmu gatavs katapultēt reaktoru komats ja neapturēšu sūci punkts,» Pirkss atšifrēja mirgojošo punktiņu.
«Albatross» vairs nebija redzams. Starp zvaigznēm pletās smags, dzintarbaltbrūns dūmu mākonis ar kuplām krēpēm. Tas lēnām nosēdās, pārvietojoties uz ekrāna apakšējo kreiso stūri. «Titāns» virzījās virs tā, iziedams jaunā kursā no katastrofas sektora.
Tumšās vadības kabīnes dziļumā no radiokabīnes durvīm krita gara gaismas strēle.
Bija dzirdama «Ballistiskā» balss:
— Ballistiskais astoņi izsauc Galveno Lunu. Nobremzēju 65. sektora centrālajā daļā. Brāzma miliparsekā zem manis optiski signalizē par cilvēku upuriem un reaktora sūci, ir gatava katapultēt reaktoru, prasa ārsta palīdzību, ko tai sniegšu. Albatrosa komandas meklēšanu apgrūtina izplatījuma inficēšanās ar radioaktīvo mākoni, kura virsmas temperatūra pārsniedz 1200 grādu. Atrodos Titāna Marss — Zeme optiskajā zonā, tas lido-man garām ar pilnu vilkmi, ieiedams 66. sektorā. Gaidu Kobolda pienākšanu septiņos nulle divi, lai veiktu kopīgus glābšanas darbus. Beidzu.
— Visi vietās! — atskanēja skaļa balss. Vienlaikus iedegās vadības kabīnes signālugunis. Sākās kustība, cilvēki izklīda gar sienām trijos virzienos, Mindels deva pavēles, stāvot pie sadales pults, vienlaicīgi dūca vairāki zumeri; beidzot zāle bija tukša, izņemot komandoru, Mindelu un Pirksu; tur bija palicis tikai jaunais telegrāfists, kurš stāvēja kaktā ekrāna priekšā un skatījās uz dūmu mākoni, kas pakāpeniski izkliedējās, izplūda un kļuva bālāks.
— A, tas esat jūs, — «Titāna» komandors sacīja, it kā tikai nupat būtu ieraudzījis Pirksu, un pasniedza viņam roku. — «Kobolds» atsaucas? — viņš jautāja pāri Pirksa galvai kādam radiokabīnes durvīs.
— Jā, komandor, lido atpakaļ.
— Labi.
Kādu brīdi viņi stāvēja, vērodami ekrānu. Pēdējais netīrā mākoņa kušķis bija izzudis. Ekrānu atkal aizpildīja tīra zvaigžņota tumsa.
— Vai kāds ir izglābies? — Pirkss jautāja, it kā «Titāna» komandors varētu zināt vairāk par viņu pašu. Taču viņš bija komandors, un komandoram jāzina viss.
— Droši vien viņam droseles iesprūdušas, — komandors atbildēja. Viņš bija galvas tiesu mazāks par Pirksu. Mati alvas krāsā — vai nu nosirmojis, vai arī vienmēr tādi bijuši.
— Mindel, — komandors uzrunāja garām ejošo inženieri, — esiet tik laipns, atsauciet trauksmi. Lai dejo. Jūs redzējāt «Albatrosu»? — viņš jautāja, uzrunādams klusējošo Pirksu.
— Nē.
-— Rietumu kompānija. Divdesmit trīs tūkstoši tonnu. Kas tur ir?
Pienāca radiotelegrāfists un pasniedza viņam aprakstītu veidlapu. Pirkss izlasīja pirmos vārdus: «Ballistiskais izsauc…» — un atkāpās. Taču tagad viņš traucēja cilvēkiem, kuri vienā laidā gāja cauri vadības kabīnei, un tādēļ nostājās kaktā pie pašas sienas. Ieskrēja Mindels.
— Kā «Brāzma»? — Pirkss viņam jautāja. Mindels bija nosvīdis un slaucīja ar mutautiņu pieri. Pirksam likās, ka viņš pazīst Mindelu jau veselu mūžību.
— Nav jau tik ļauni, — Mindels norūca. — Dabūjuši trūkties. No satricinājuma sabojājusies reaktora dzesēšanas sistēma — šis draņķis vienmēr pirmais iziet no ierindas. Ir pirmās un otrās pakāpes apdegumi. Ārsts jau ir tur.
— No «Ballistiskā»?
— Jā.
