— Komandor! Galvenā Luna! — kāds sauca no radiokabīnes, un komandors izgāja laukā, Pirkss stāvēja pretī Mindelam, kas mehāniski pieskārās savam uztūkuša jam vaigam un iebāza mutautiņu kabatā.
Pirksam gribējās izprašņāt viņu sīkāk, bet Mindels vairs neko neteica, tikai atmeta ar roku un aizgāja uz radiokabīni. Reproduktors runāja desmit balsīs, kuģi no pieciem sektoriem jautāja par «Albatrosu», par «Brāzmu». Galvenā Luna beidzot pavēlēja visiem apklust un mēģināja atšķetināt satiksmes samezglo jumu, kas bija radies ap 65. sektoru, kad tika nobloķēts apkārtējais izplatījums. Komandors sēdēja blakus telegrāfistam un kaut ko rakstīja. Pēkšņi telegrāfists noņēma radioaustiņas un nolika malā, it kā tās viņam vairs nebūtu vajadzīgas. Vismaz Pirksam tā šķita. Viņš piegāja telegrāfistam klāt no mugurpuses. Gribēja pajautāt, kas noticis ar «Albatrosa» ļaudīm — vai viņiem izdevies izglābties. Telegrāfists sajuta viņa klātbūtni, pacēla galvu un ielūkojās viņam sejā. Pirkss viņam vairs neko nejautāja. Viņš izgāja pa durvīm ar uzrakstu «Ieeja tikai zvaigžņu personālam».
1
No pieturas bija vēl krietns gabals ko iet, it īpaši, kad jāstiepj čemodāns, kā šoreiz Pirksam. Spokaini balojošos laukus klāja rīta migla, pa šoseju, švīkstinot riepas, traucās smagās automašīnas, it kā dzīdamas sev pa priekšu sudrabotas miglas vālus; pagriezienos to pakaļējās ugunis iedegās sarkanas. Pārlikdams čemodānu no vienas rokas otrā, Pirkss paskatījās uz augšu. Migla likās krītam lejup, jo varēja redzēt zvaigznes. Pirkss neviļus uzmeklēja ar skatienu Marsa kursa līkni. Šai brīdī pelēkā migla salīgojās. Nedabiski zaļa uguns pāršķēla to. Pirkss mehāniski atvēra muti: tūlīt nograndēs pēris — 2076 225
kons, un tam sekos karsts viesulis. Zeme sāka drebēt. Acumirklī virs līdzenuma uzlēca zaļa saule. Līdz pašam horizontam indīgā spožumā iemirdzējās sniegs, ceļa stabu ēnas sāka skriet uz priekšu, viss, kas nebija spilgti zaļš, kļuva melns, it kā pārogļojās. Berzēdams zaļas kļuvušās plaukstas, Pirkss skatījās, kā viens no spokaini apgaismotajiem smailajiem minaretiem, kas šeit, pauguru ieskautās ieplakas vidū, pacēlās cits pie cita kā dīvainas celtnieka iedomas uzburti, atraujas no zemes un, balstīdamies uz uguns staba, sāk svinīgi celties augšup. Kad dārdoņa kļuva par materiālu spēku, kas piepildīja visu apkārtējo telpu, Pirkss, aizklājis seju ar rokām, ieraudzīja caur pirkstiem tālos torņus, celtnes un cisternas dimanta oreolā. Administratīvās ēkas logi liesmoja, it kā aiz tiem plosītos ugunsgrēks, visas kontūras sāka viļņoties un locīties svelmainajā gaisā, bet visa šī skata vaininiece, uzvaroši rēkdama, jau izgaisa augstumos, atstādama lejā melnu, milzīgu kūpošas zemes apli. Pēc minūtes no zvaigžņotajām debesīm lielām lāsēm sāka līt silts kondensācijas lietus.
Pirkss pacēla savu nesamo un devās tālāk. Raķetes pacelšanās it kā satrieca nakti, kļuva ar katru brīdi gaišāks, un varēja jau redzēt, kā grāvjos saplok kūstošais sniegs un viss līdzenums izkāpj no tvaika mākoņiem.
Aiz stiepļu pinuma žoga, kurā laistījās ūdens lāses, stiepās gara, ar velēnām klāta aizsargsiena kosmodroma apkalpei. Nedzīva,
mitruma piesūkusies pērnā gada kūla neļāva „ labi atsperties, taču Pirkss tik ļoti steidzās, ka nemeklēja tuvākās pārejas pakāpienus, bet ar ieskriešanos tika kalnā un ieraudzīja raķeti no tālienes.
Izslējusies pāri visām citām raķetēm, augsta kā tornis tā stāvēja atsevišķi. Tādas jau sen vairs nebūvēja. Pirkss apgāja uz betona sakrājušās seklās peļķes, tālāk to gandrīz vairs nebija: ūdens acumirklī iztvaikoja no termotrieciena, četrstūrainā plāksne sausi un spalgi kā vasarā skanēja zem papēžiem. Jo tuvāk viņš gāja, jo vairāk bija jāatliec galva. Raķetes bruņas izskatījās it kā pārmaiņus noklātas ar līmi un māliem kopā ar kaut kādām lupatām. Agrāk volframam mēģināja pievienot azbesta karbīda šķiedras. Kad šāds kuģis, bremzējot atmosfērā, divas trīs reizes apsvila, tas bija viscaur vienās skrandās, it kā tam būtu dīrāta āda. Šīs skrandas nebija vērts raut nost, tūlīt atkal parādītos jaunas, jo pretestība starta laikā bija kolosāla. Un stabilitāte, vadāmība — stājies kaut tūlīt Kosmiskā tribunāla priekšā: acīmredzams noziegums.
Pirkss gāja nesteigdamies, lai gan čemodāns jau bija pamatīgi novilcis rokas: viņš gribēja kā nākas apskatīt kuģi no ārpuses; uz debess fona gluži kā Jēkaba kāpnes iezīmējās trapa vieglā konstrukcija, raķetes sienas bija pelēkas kā akmens — starp citu, viss vēl bija pelēks: pa betonu izsvaidītās tukšās kastes, stikla baloni, sarūsējušie dzelzs lūžņi, metāla spirāļu rituļi.
