«Ja jau citi lidojuši, arī es varēšu,» viņš nodomāja. Atgriezās gaiteni, pa pretējām durvīm iekļuva sānejā un devās taisni uz priekšu. Blakus lifta durvīm Pirkss pamanīja uz sienas nedaudz tumšāku izcilni. Pielika plaukstu — nē, viņš nebija kļūdījies. Aizplombēts caurums. Pameklēja blakus citas plombas, bet šeit acīmredzot tika nomainīta vesela sekcija — griesti un sienas bija gludi. Viņš atkal paskatījās uz plombu. Cements bija sastindzis pikās, šķita, ka viņš saredz neskaidrus nospiedumus, ko atstājušas draus­mīgā steigā strādājošas plaukstas. Pirkss iekāpa liftā un brauca līdz pašai apakšai, līdz reaktoram. Lodziņā nesteidzīgi slīdēja spīdoši klāju cipari: piektais … sestais … septītais …

Apakšā bija auksts. Gaitenis apliecās kā loks un sazarojās; zemas, iegarenas priekš­telpas galā Pirkss jau redzēja reaktora ka­meras durvis. Šeit bija vēl aukstāks; putek­ļaino spuldžu gaismā baloja elpa. Pirkss pa­purināja galvu. Ledusskapji? Tiem jābūt kaut kur tuvumā. Viņš ieklausījās. Apšu­vuma plāksnes, viegli šķindot, drebēja. Pirkss pagāja zem masīvām velvēm, kurās dobji atbalsojās viņa soļi; viņam bija sajūta, ka viņš atrodas kaut kur dziļi pazemē. Her­mētisko durvju rokturis negribēja padoties. Viņš spieda stiprāk — rokturis pat nepakus­tējās. Pirkss jau gribēja likt virsū tai kāju, taču atšifrēja atslēgas mehānismu: vispirms vajadzēja izvilkt šķelttapu.

Aiz šīm durvīm bija otras, divviru, uz ver­tikālas ass, biezas kā dārgumu glabātavai. No tērauda lobījās nost laka. Acu augstumā varēja samanīt sarkanu burtu atliekas:

«Bī… ta … i».

Pirkss nonāca šaurā, gandrīz pilnīgi tumšā ejā. Kad viņš uzspieda kāju uz sliekšņa, kaut kas noklikšķēja un acis apžilbināja balta gaisma; tūlīt pat iedegās tablo ar galvas­kausu virs sakrustotiem kauliem.

«Ir gan viņi toreiz baidījušies!» Pirkss no­domāja. Metāla pakāpieni dobji iedunējās, kad viņš kāpa lejā uz kameru. Viņš atradās it kā izžuvuša grāvja dibenā: tieši viņa priekšā divu stāvu augstumā līdzīgi cietokšņa mūrim pacēlās izliekta, pelēka reaktora aiz­sargsiena, ko izraibināja nelieli zaļgandzelteni pauguriņi. Tās bija plombas kādreizējo noplūdumu vietās. Pirkss mēģināja tās sa­skaitīt, bet, uzkāpis uz platformas un ierau­dzījis visu sienu no augšas, atteicās no sava nodoma; dažās vietās aiz plombām vairs ne­bija redzams betons.

Platforma, ko balstīja dzelzs stabiņi, bija atdalīta no pārējās kameras ar stikla sienām, likās, ka tai uzlikta virsū stikla kārba. Pirkss nojauta, ka tas ir svina stikls, kam jāpasargā no stipras radiācijas, tomēr tik un tā šis atomarhitektūras piemineklis Pirksam šķita bezjēdzīgs.

No tāda kā neliela jumtiņa apakšas rēgojās starveidīgi izplesti Geigera skaitītāji, kas bija pavērsti pret reaktora vēderu. īpašā nišā Pirkss atrada ciparnīcas, nekustīgas, izņemot vienu. Reaktors darbojās tukšgaitā.

Pirkss nokāpa lejā un, notupies uz ceļiem, ieskatījās kontrolakā. Periskopa spoguļi aiz vecuma bija pārklājušies ar melniem plan­kumiem. Tā kā par daudz radioaktīvo izde­džu, bet galu galā Marss nav Jupiters, var aizlidot un atlidot desmit dienās. Rādās, ka kurināmā pietiks vairākiem šādiem reisiem. Pirkss iedarbināja kadmija blendes. Rādītājs nodrebēja un negribot pārvietojās uz skalas otru galu. Pārbaudīja aizkavēšanos — var iztikt! Kaut tikai kosmiskās inspekcijas kon­trolieris skatītos caur pirkstiem!

Kaktā kaut kas sakustējās. Divas zaļas uguntiņas. Pirkss cieši paskatījās uz tām un nodrebēja: tās lēnām pārvietojās. Pirkss pa­gājās tuvāk. Tas bija kaķis. Melns, novārdzis. Viņš klusi ieņaudējās un pieglauda muguru Pirksa kājai. Pirkss pasmaidīja un pavērās apkārt. Augstu uz dzelzs plaukta viņš ierau­dzīja rindā saliktus būrīšus. Tajos knosījās kaut kas balts. Laiku pa laikam starp stiepļu pinumiem paspīdēja melnas acu pērlītes. Baltās pelītes. Dažreiz tās vadāja vecos ku­ģos kā dzīvus radioaktīvās noplūdes indika­torus; Pirkss noliecās, lai noglāstītu kaķi, bet tas izslīdēja no rokas apakšas, pagriezās uz vistumšāko un šaurāko kameras daļu, klusi ieņaudējās, uzmeta kūkumu un, pieplacis pie zemes, lavījās pie betona sienas balsta, aiz kura melnēja kaut kas taisnstūrainai ejai līdzīgs. Saspringti izslietās astes galiņš no­raustījās, kaķis līda tālāk, tumsā tas bija vairs tikko saredzams. Pirkss ieinteresēts pa­skatījās turp, pieliekdams galvu. Slīpajā sienā rēgojās pusatvērtas kvadrātveida dur­tiņas, aiz tām kaut kas vāji spīdēja, sākumā izskatījās pēc metāla troses rituļiem. Kaķis, sabozis spalvas, raudzījās uz šo gaišo plan­kumiņu, stīvā aste viegli drebēja.

— Kas tad atkal? Tur nekā nav, — Pirkss nomurmināja un, notupies gandrīz uz papē­žiem, ielūkojās tumšajā iedobumā. Tur kāds sēdēja. Salīkušo stāvu klāja nespodri miglojumi. Kaķis, klusi ņaudēdams, devās uz dur­tiņu pusi. Pirksa acis sāka pierast pie tumsas: viņš aizvien skaidrāk saskatīja asus, spīguļo­jošus, augstu saceltus ceļgalus, blāvi vizošas metāla bruņas ap kājām un segmentētas metāla rokas, kas bija tās aptvērušas. Tikai galva slēpās ēnā.

Kaķis ieņaudējās.

Перейти на страницу:

Похожие книги