«Ja jau citi lidojuši, arī es varēšu,» viņš nodomāja. Atgriezās gaiteni, pa pretējām durvīm iekļuva sānejā un devās taisni uz priekšu. Blakus lifta durvīm Pirkss pamanīja uz sienas nedaudz tumšāku izcilni. Pielika plaukstu — nē, viņš nebija kļūdījies. Aizplombēts caurums. Pameklēja blakus citas plombas, bet šeit acīmredzot tika nomainīta vesela sekcija — griesti un sienas bija gludi. Viņš atkal paskatījās uz plombu. Cements bija sastindzis pikās, šķita, ka viņš saredz neskaidrus nospiedumus, ko atstājušas drausmīgā steigā strādājošas plaukstas. Pirkss iekāpa liftā un brauca līdz pašai apakšai, līdz reaktoram. Lodziņā nesteidzīgi slīdēja spīdoši klāju cipari: piektais … sestais … septītais …
Apakšā bija auksts. Gaitenis apliecās kā loks un sazarojās; zemas, iegarenas priekštelpas galā Pirkss jau redzēja reaktora kameras durvis. Šeit bija vēl aukstāks; putekļaino spuldžu gaismā baloja elpa. Pirkss papurināja galvu. Ledusskapji? Tiem jābūt kaut kur tuvumā. Viņš ieklausījās. Apšuvuma plāksnes, viegli šķindot, drebēja. Pirkss pagāja zem masīvām velvēm, kurās dobji atbalsojās viņa soļi; viņam bija sajūta, ka viņš atrodas kaut kur dziļi pazemē. Hermētisko durvju rokturis negribēja padoties. Viņš spieda stiprāk — rokturis pat nepakustējās. Pirkss jau gribēja likt virsū tai kāju, taču atšifrēja atslēgas mehānismu: vispirms vajadzēja izvilkt šķelttapu.
Aiz šīm durvīm bija otras, divviru, uz vertikālas ass, biezas kā dārgumu glabātavai. No tērauda lobījās nost laka. Acu augstumā varēja samanīt sarkanu burtu atliekas:
«Bī… ta … i».
Pirkss nonāca šaurā, gandrīz pilnīgi tumšā ejā. Kad viņš uzspieda kāju uz sliekšņa, kaut kas noklikšķēja un acis apžilbināja balta gaisma; tūlīt pat iedegās tablo ar galvaskausu virs sakrustotiem kauliem.
«Ir gan viņi toreiz baidījušies!» Pirkss nodomāja. Metāla pakāpieni dobji iedunējās, kad viņš kāpa lejā uz kameru. Viņš atradās it kā izžuvuša grāvja dibenā: tieši viņa priekšā divu stāvu augstumā līdzīgi cietokšņa mūrim pacēlās izliekta, pelēka reaktora aizsargsiena, ko izraibināja nelieli zaļgandzelteni pauguriņi. Tās bija plombas kādreizējo noplūdumu vietās. Pirkss mēģināja tās saskaitīt, bet, uzkāpis uz platformas un ieraudzījis visu sienu no augšas, atteicās no sava nodoma; dažās vietās aiz plombām vairs nebija redzams betons.
Platforma, ko balstīja dzelzs stabiņi, bija atdalīta no pārējās kameras ar stikla sienām, likās, ka tai uzlikta virsū stikla kārba. Pirkss nojauta, ka tas ir svina stikls, kam jāpasargā no stipras radiācijas, tomēr tik un tā šis atomarhitektūras piemineklis Pirksam šķita bezjēdzīgs.
No tāda kā neliela jumtiņa apakšas rēgojās starveidīgi izplesti Geigera skaitītāji, kas bija pavērsti pret reaktora vēderu. īpašā nišā Pirkss atrada ciparnīcas, nekustīgas, izņemot vienu. Reaktors darbojās tukšgaitā.
Pirkss nokāpa lejā un, notupies uz ceļiem, ieskatījās kontrolakā. Periskopa spoguļi aiz vecuma bija pārklājušies ar melniem plankumiem. Tā kā par daudz radioaktīvo izdedžu, bet galu galā Marss nav Jupiters, var aizlidot un atlidot desmit dienās. Rādās, ka kurināmā pietiks vairākiem šādiem reisiem. Pirkss iedarbināja kadmija blendes. Rādītājs nodrebēja un negribot pārvietojās uz skalas otru galu. Pārbaudīja aizkavēšanos — var iztikt! Kaut tikai kosmiskās inspekcijas kontrolieris skatītos caur pirkstiem!
Kaktā kaut kas sakustējās. Divas zaļas uguntiņas. Pirkss cieši paskatījās uz tām un nodrebēja: tās lēnām pārvietojās. Pirkss pagājās tuvāk. Tas bija kaķis. Melns, novārdzis. Viņš klusi ieņaudējās un pieglauda muguru Pirksa kājai. Pirkss pasmaidīja un pavērās apkārt. Augstu uz dzelzs plaukta viņš ieraudzīja rindā saliktus būrīšus. Tajos knosījās kaut kas balts. Laiku pa laikam starp stiepļu pinumiem paspīdēja melnas acu pērlītes. Baltās pelītes. Dažreiz tās vadāja vecos kuģos kā dzīvus radioaktīvās noplūdes indikatorus; Pirkss noliecās, lai noglāstītu kaķi, bet tas izslīdēja no rokas apakšas, pagriezās uz vistumšāko un šaurāko kameras daļu, klusi ieņaudējās, uzmeta kūkumu un, pieplacis pie zemes, lavījās pie betona sienas balsta, aiz kura melnēja kaut kas taisnstūrainai ejai līdzīgs. Saspringti izslietās astes galiņš noraustījās, kaķis līda tālāk, tumsā tas bija vairs tikko saredzams. Pirkss ieinteresēts paskatījās turp, pieliekdams galvu. Slīpajā sienā rēgojās pusatvērtas kvadrātveida durtiņas, aiz tām kaut kas vāji spīdēja, sākumā izskatījās pēc metāla troses rituļiem. Kaķis, sabozis spalvas, raudzījās uz šo gaišo plankumiņu, stīvā aste viegli drebēja.
— Kas tad atkal? Tur nekā nav, — Pirkss nomurmināja un, notupies gandrīz uz papēžiem, ielūkojās tumšajā iedobumā. Tur kāds sēdēja. Salīkušo stāvu klāja nespodri miglojumi. Kaķis, klusi ņaudēdams, devās uz durtiņu pusi. Pirksa acis sāka pierast pie tumsas: viņš aizvien skaidrāk saskatīja asus, spīguļojošus, augstu saceltus ceļgalus, blāvi vizošas metāla bruņas ap kājām un segmentētas metāla rokas, kas bija tās aptvērušas. Tikai galva slēpās ēnā.
Kaķis ieņaudējās.
