Nekārtīgi samesti, tie liecināja, ka iekraušana notikusi steigā. Soļus divdesmit no trapa Pirkss nolika čemodānu zemē un pavērās apkārt. Likās, krava atradās jau kuģī; milzīgā kāpurķēžu kravas platforma bija atbīdīta, un tās āķi nokarājās kādus divus metrus no korpusa. Pirkss pagāja garām tērauda ķetnai, ar kuru kuģis, liels un melns uz rītausmas fona, atspiedās pret betonu, un palīda zem raķetes pakaļgala. Betons bija ieliecies zem ķetnas kolosālā svara, un pa to uz visām pusēm aizstiepās plaisas.
«Samaksās arī par to,» ieiedams raķetes pakaļgala ēnā, Pirkss iedomājās kuģa īpašniekus. Atmetis atpakaļ galvu, viņš apstājās zem pirmās izplūdes piltuves. Tās apmali, kas rēgojās pārāk augstu, lai būtu aizsniedzama, klāja bieza sodrēju kārta. Pirkss ievilka nāsīs gaisu. Lai gan dzinēji jau sen nestrādāja, viņš tomēr sajuta aso, raksturīgo jonizācijas svilumu.
— Panāc šurp, — kāds ierunājās viņam aiz muguras. Pirkss atskatījās, bet nevienu neredzēja. Un atkal izdzirda to pašu balsi — it kā no trīs soļu atstatuma.
— Hei, vai te kāds ir? — Pirkss iesaucās. Viņa balss dobji noskanēja zem raķetes melnā pakaļgala kupola, kas ņirdza pretī ar desmitiem dobumu. Klusums. Pirkss aizgāja otrā pusē un ieraudzīja kādus trīssimt metrus tālāk rosāmies cilvēkus: stāvēdami rindā, viņi vilka pa zemi smagu kurināmā padeves šļūteni. Vairāk neviena nebija. Pirkss vēl bridi klausījās, un atkal, šoreiz no augšas, līdz viņam nonāca neskaidra murmināšana. Acīmredzot šādu efektu radīja izplūdes piltuves: tās darbojās kā reflektori, koncentrējot apkārtējās skaņas. Pirkss atgriezās pēc čemodāna un devās pie trapa.
Iegrimis savās domās, — kas tās bija par domām, viņš nevarētu pateikt — Pirkss nepamanīja, kā uzkāpa pa sešstāvu kāpnēm. Augšā uz alumīnija margu ietvertās platformas viņš pat nepagriezās, lai ar skatienu atvadītos no Zemes. Tas viņam neienāca prātā. Iekāms atvērt lūku, viņš pārvilka ar pirkstu pār bruņām. īsta rīve. Virsma atgādināja skābes saēstu klinti.
«Nu, ko lai dara, pats tā gribēju,» viņš nomurmināja. Lūka smagi atvērās, it kā būtu nosprostota ar bluķiem. Barokamerā izskatījās kā mucas iekšpusē. Pirkss aptaustīja caurules, saberza pirkstos sausus putekļus. Rūsa.
Spraucoties caur iekšējo lūku, Pirkss vēl paguva ievērot, ka starplika ir salāpīta. Augšup un lejup stiepās ar nakts spuldzēm apgaismotas vertikālas gaiteņu akas. To gaisma perspektīvā saplūda gaišzilā strēlē. Kaut kur virmoja ventilatori, žlakstēja neredzams sūknis. Pirkss izslējās. Visu šo bruņu un klāju masīvu viņš sajuta kā pats sava ķermeņa turpinājumu. 19 000 tonnu, velns parāvis!
Ceļā uz vadības kabīni Pirkss nevienu nesatika. Gaitenī valdīja tik absolūts klusums, it kā kuģis jau atrastos kosmosā. Pneimatiskais sienu pārklājums bija vienos traipos; lejup nokarājās apbružātas troses, pie kurām varēja pieķerties bezsvara stāvoklī. Desmitiem reižu pārgrieztie un sametinātie cauruļvadu savienojumi atgādināja apdegušus kartupeļus, kas izņemti no apdzisuša ugunskura. Pa bremsbergiem Pirkss aizgāja līdz sešstūrainai telpai ar ovālām metāla durvīm katrā sienā. Ar auklām notīti misiņa rokturi pneimatisko vietā.
Numeratoru lodziņi bolīja savas stikla acis. Pirkss nospieda informatora pogu — noklikšķēja relejs, metāla kārbā kaut kas nočabēja, bet ekrāns palika tumšs.
«Ko nu?» Pirkss nodomāja. «Skriet sūdzēties KIK?»
Viņš atvēra durvis. Vadības kabīne izskatījās kā troņa zāle. Nekustīgo ekrānu stiklos gluži kā spogulī Pirkss ieraudzīja sevir platmalē, kas lietū bija galīgi zaudējusi formu, ar čemodānu, rudens mētelī viņš izskatījās pēc pilsētnieka, kurš raķetē ieklīdis nejauši. Uz paaugstinājuma stāvēja plati pilotu krēsli ar dziļiem sēdekļiem — tajos varēja iegrimt līdz krūtīm, un tie iedvesa cieņu ar saviem apmēriem. Pirkss nolika čemodānu uz grīdas un piegāja pie pirmā krēsla. Tajā melnoja ēna — it kā pēdējā stūrmaņa rēgs. Pirkss uzsita ar plaukstu pa krēsla atzveltni — sacēlās putekļi, degunā iekņudējās, viņš sāka neganti šķaudīt un pēkšņi iesmējās. Putuplasta krēsla paroču polstejums bija laika zoba sagrauzts. Skaitļojamās mašīnas — tādas Pirkss vēl nebija redzējis. To konstruktors, liekas, bija pārlieku daudz skatījies uz ērģelēm. Pultis bija vienās ciparnīcās: cilvēkam vajadzēja būt ar simt acīm, lai varētu novērot visas uzreiz. Pirkss lēnām pagriezās. Pārlaizdams skatienu no vienas sienas uz otru, Pirkss redzēja labotu kabeļu mudžekļus, sarūsējušas izolācijas plāksnes, roku nopulētas dzelzs stūres hermētisko starpsienu noblīvēšanai, izbalojušu krāsu uz ugunsdrošības ierīcēm. Viss bija tik putekļains, tik vecs…
Pirkss iespēra pa krēsla amortizatoriem. Tūlīt sāka tecēt hidrauliķi.
