Viena roka čīkstēdama sakustējās, izstiepās un, pieskardamās ar dzelzs pirkstu galiem grīdai, izveidoja slīpumu, pa kuru kaķis zibenīgi uzšāvās augšā, lai iekārtotos sēdošajam uz pleca.
— Ej tu, — Pirkss sacīja, uzrunādams daļēji kaķi, daļēji radījumu, kas lēnām, it kā milzīgu pretestību pārvarēdams, sāka novākt roku. Pirksa vārdi paralizēja šo kustību. Dzelzs pirksti atsitās pret betonu.
— Kas tur ir? — atskanēja izķēmota, it kā no dzelzs caurules nākoša balss. — Terminuss runā — kas?
— Ko tu šeit dari? — Pirkss jautāja.
— Ter-minuss šeit es auksts slik-ti redzu, — balss čerkstēja.
— Tu uzmani reaktoru? — Pirkss jautāja. Viņš jau sāka zaudēt cerību uzzināt kaut ko no automāta, kas bija novecojis tāpat kā viss kuģis, bet zaļās kaķa acis neļāva viņam apraut pusvārdā.
— Ter-minuss — reaktoru, — sāka bubināt betona patvertnē. — Es — reaktoru. Reaktoru… — automāts atkārtoja, it kā izbaudītu muļķīgu prieku.
— Piecelties! — Pirkss uzkliedza, jo nekas cits viņam neienāca prātā. Iekšpusē iešņirkstējās. Pirkss soli atkāpās, redzēdams, ka no tumsas izlien divi dzelzs cimdi ar izplestiem pirkstiem, izgriežas uz āru, pieķeras pie nišas malām un sāk izstiept rumpi, kura kaut kas iebrikšķējās. Metāla stāvs saliecās, izspraucās laukā un sāka iztaisnoties, čīkstinādams un čirkstinādams visus locekļus. Uz putekļainajām dzelzs locītavām izspiedās eļļas lāses. Vairāk līdzīgs bruņiniekam nekā automātam robots lēnām gāzelējās no viena sāna uz otru.
— Vai te ir tava vieta? — Pirkss noprasīja.
Automāta stikla acis sāka skatīties katra uz savu pusi, un šī greizacainība padarīja tā plakano metāla seju absolūti trulu.
— Plombas — sagata-votas — divas — sešas — astoņas mārciņas — slikti — redzu — auksti…
Balss nāca nevis no galvas, bet no automāta klātā krūšukurvja.
Kaķis, saritinājies kamolā, skatījās uz Pirksu no dzelzs pleca augstumiem.
— Plom-bas gata-vas, — Terminuss čerkstēja. Tā rokas nepārtraukti kustējās, un šīs kustības bija Pirksam labi pazīstamas operācijas elementi: ar lāpstiņas veidā saliktām plaukstām Terminuss kaut ko uzķēra gaisā un meta kaut kur sev priekšā. Tā pārmaiņu kustībām plombē radioaktīvās sūces. Oksidētais rumpis sazvārojās vēl vairāk, melnais kaķis noskrapstināja ar nagiem pa dzelzi, taču nenoturējās un, dusmīgi sprauslādams, kā melna šautra nometās lejā, skardams Pirksa kājas. Automāts to it kā nemanīja. Tas bija apklusis, tikai rokas aizvien vēl konvulsīvi raustījās dziestošās kustībās, kuras šķita kā viņa vārdu mēma atbalss. Beidzot viņš pamira.
Pirkss paskatījās uz reaktora sienu, kas bija aiz vecuma pārakmeņojusies, visa vienos notecējumos, ar tumšiem cementa plāksteru plankumiem, un pagriezās pret Terminusu. Tas droši vien bija ļoti vecs, — kas zina, varbūt pat vecāks par kuģi. Labais plecs acīmredzot bija apmainīts, uz gurniem un lieliem bija skaidri samanāmas metināšanas pēdas, nokaitētais un pēc tam atdzisušais metāls pie dzelzs šuvēm kļuvis gandrīz tumši zils.
— Terminus! — Pirkss uzsauca robotam, it kā uzrunātu kurlo. — Ej savā vietā!
— Klausos. Ter-minuss.
Automāts kā vēzis sāka čāpot atpakaļ uz atvērtās patvertnes pusi un šņirkstēdams spraukties iekšā. Pirkss atskatījās, meklēdams kaķi, bet tā nekur nebija. Tad viņš atgriezās augšā, aizvēra aiz sevis hermētiskās durvis un uzbrauca ar liftu ceturtajā klājā, navigatora kabīnē.
Plata un zema, ar nomelnējušiem ozola paneļiem un baļķu griestiem tā atgādināja kuģa kajīti. Šeit bija kuģa iluminatori apaļos misiņa ietvaros, caur stikliem lauzās iekšā dienas gaisma. Tāda bija mode pirms gadiem četrdesmit, pat plastmasas sienu apšuvums imitēja koka paneļus. Pirkss atvēra iluminatoru un tikko neapdauzīja pieri pret bezlogu sienu. Dienas gaismas ilūziju radīja apslēptās spuldzes. Viņš aizcirta logu un pagriezās. No galdiem nokarājās debess kartes, bāli zilas kā jūras ģeogrāfijas atlantos, pa kaktiem mētājās izlietoti, ar kursa līknēm izraibināti pauspapīra ruļļi, rasējamais dēlis zem punkt veida reflektora bija sadurstīts ar cirkuli, kaktā stāvēja rakstāmgalds, tā priekšā — pie grīdas pieskrūvēts ozola krēsls, zem sēdekļa tam bija lodveida šarnīrs, kas deva iespēju nostādīt to jebkurā plaknē. Gar malām stiepās paneļos iedarināti, izkaltuši bibliotēkas skapji.
īsts Noasa šķirsts.
Varbūt tādēļ aģents pēc līguma parakstīšanas sacīja: «Jūs saņemat vēsturisku kuģi.»
Vecs vēl nenozīmē vēsturisks!
