Pirkss atvēra Loida reģistru uz burtu «K». ««Korsārs» … «Koriolans» … Kompānijas… kuģis … 19 tūkstošu tonnu miera stāvokļa masas … izlaists no kuģu būvētavas … gadā … urāna-ūdens reaktors, sistēma … dzesināšana … vilkme . .. maksimālais darbības rādiuss . .. norīkots līnijā Zeme — Marss, pazudis pēc sadursmes ar Leonīdu plūsmu, pēc sešpadsmit gadiem patruļlidmašīna to atrod orbītas afēlijā . .. pēc pirmās kategorijas remonta, kas izdarīts Ampershartā, Dienvidu kompānija norīko uz līnijas Zeme — Marss … krava — sīkas preces . .. apdrošināšanas tarifs …» Nē, tas nav tas … Atradu!
«. .. ar nosaukumu «Zilā zvaigzne».»
Pirkss pievēra acis. Cik šeit kluss! Mainī
juši nosaukumu. Droši vien, lai būtu vieglāk savervēt komandu. Tad, lūk, kādēļ aģents …
Viņš sāka atcerēties, kas šai sakarā tika runāts Bāzē. «Koriolana» vraku atrada viņu patruļkuģis. Brīdinājumi par meteorītu briesmām tais laikos vienmēr nāca pārāk vēlu. Komisijas publicētais protokols bija lakonisks: «Nelaimes gadījums. Neviens nav vainīgs.» Bet komanda? Kā liecināja izmeklēšana, ne visi komandas locekļi uzreiz gājuši bojā; starp dzīvajos palikušajiem bijis pats komandieris, un viņš darījis visu iespējamo, lai cilvēki, kuri bijuši atšķirti cits no cita ar saplacināto klāju sekcijām, kuri sapratuši, ka nav nekādu cerību izglābties, nezaudētu drosmi un lai komanda dzīvotu līdz pēdējam skābekļa balonam, — līdz galam. Bija vēl kaut kas, kāds drausmīgs sīkums, par kuru vairākas nedēļas rakstīja visa prese, kamēr jauna sensācija nelika visu aizmirst, — kas tas bija?
Un pēkšņi Pirkss ieraudzīja milzīgu lekciju zāli, ar formulām norakstītu tāfeli, pie kuras, nosmērējies ar krītu, mocījās Smiga, bet viņš, Pirkss, noliecies pār izvilkto galda atvilktni, slepus lasīja tās dibenā izklātu avīzi. «Kurš var pārdzīvot savu nāvi? Tikai nedzīvais.» Nu jā! Tā tas bija. Tikai viens izglābās šai katastrofā, jo viņam nebija vajadzīgs nedz skābeklis, nedz barība, saspiests zem lūžņiem, sešpadsmit gadus bija nogulējis — automāts.
Pirkss piecēlās. Terminuss! Noteikti, noteikti Terminuss. Viņš ir šeit, uz kuģa. Vajag tikai gribēt, izšķirties …
Blēņas! Šis mehāniskais idiots, sūču plombēšanas mašīna, ir kurls un akls aiz vecuma. Vienīgi prese savā mūžīgajā tieksmē izspiest no jebkura notikuma iespējami lielāku sensāciju ar saviem skaļajiem virsrakstiem bija pārvērtusi robotu noslēpumainā traģēdijas aculieciniekā, kuru komisija it kā pratinājusi aiz slēgtām durvīm. Viņš atcerējās automāta trulo šņirkstoņu. Blēņas, tīrās blēņas!
Pirkss ar troksni aizcirta kuģa žurnālu, iemeta to atvilktnē un paskatījās pulkstenī.
Astoņi, jāsteidzas. Viņš sameklēja kravas dokumentus. Lūkas jau bija noslēgtas, ostas un sanitārā kontrole izdarīta, muitas akti vizēti, viss kārtībā. Viņš izskatīja preču sertifikātu un nobrīnījās, ka nav pilnas frakts specifikācijas. Mašīnas — nu labi, bet kādas mašīnas? Kāda tara? Kādēļ nav iekraušanas diagrammas ar aprēķinātu smaguma centru? Nekā, izņemot kopīgo svaru un shematisku skici par izvietojumu tilpnēs. Pakaļgala nodalījumos bija tikai 300 tonnu kravas — kādēļ? Varbūt kuģis lidoja ar samazinātu vilkmi? Un par to viņš uzzina nejauši, gandrīz vai pēdējā mirklī?! Pirkss aizvien steidzīgāk rakņājās mapēs, segregatoros, izmētāja papīrus, aizvien vēl nevarēdams atrast meklēto, gadījums ar Momsenu pamazām izgaisa no atmiņas, un, nejauši paskatījies uz radiogrāfu, ko viņš bija izņēmis no ietvara,
Pirkss pat nodrebēja aiz pārsteiguma. Bet tad viņam patrāpījās kāds saraksts, no kura viņš uzzināja, ka pēdējā tilpnē, kuras dibens piekļāvās reaktora aizsargsienai, atrodas četrdesmit astoņas kastes ar proviantu. Un atkal specifikācijā viņš atrada vienīgi vispārēju apzīmējumu: «Pārtikas preces, kas ātri bojājas». Kādēļ tad tās novietoja tur, kur bija vissliktākā ventilācija, bet temperatūra dzinēju darbības laikā visaugstākā? Tīšām, lai tās sabojātos, — vai ne?
Kāds klauvēja.
— Lūdzu! — Pirkss atsaucās, mēģinādams uz labu laimi sabāzt mapēs pa visu galdu izmētātos papīrus.
Ienāca divi. Un tūlīt noziņoja:
— Bomans, atominženieris.
— Simss, elektroinženieris.
Pirkss piecēlās. Simss — jauns, vājš ar vāveres seju un šaudīgu skatienu — visu laiku klepoja. Palūkojies uz Bomanu, Pirkss uzreiz saprata, ka tas ir veterāns. Viņa seju klāja iedegums ar raksturīgo oranžo nokrāsu, kādu ādai piešķir nelielu kosmiskā starojuma devu ilgstoša iedarbība. Viņš tikko sniedzās Pirksam līdz plecam: tais laikos, kad Bomans sāka lidot, uz kuģa rēķinājās ar katru svara kilogramu. Viņš bija vājš, bet seja šķita pietūkuši, ap acīm tumši maisiņi kā visiem tiem, kuri jau ilgus gadus izjutuši vairākārtīgas pārslodzes. Apakšējā lūpa nesedza zobus.
«Arī es kādreiz tā izskatīšos,» Pirkss nodomāja, iedams tiem pretī un sniegdams roku.
