Elle sākās deviņos. Kosmodromā bija normāla kustība: rinda pie starta, lielo megafonu murmināšana pēc katrām sešām minūtēm, signālraķetes, pēc tam dunoņa, rēkoņa, dzinēju dārdoņa, izmēģinot pilnu vilkmi. Pēc katra starta kaskādēm lejup krita augstu saceltie putekļi. Tie vēl nebija paguvuši nosēsties, kad no komandtorņa ziņoja, ka pavērts ceļš nākamajam — visi steidzās, cenzdamies iegūt kaut vai dažas minūtes, kā tas parasti notiek preču ostā maksimāli noslogotajās stundās: gandrīz visi kuģi lidoja uz Marsu, kas izmisīgi pieprasīja mašīnas un zaļumus, cilvēki tur mēnešiem ilgi nebija redzējuši dārzeņus, hidroponiskos solārijus vēl tikko sāka celt.
Pie nākamajām raķetēm tikmēr plūda celtņi, betona maisītāji, konstrukciju elementi, stikla vates baķi, cisternas ar cementu un naftu, saiņi ar medikamentiem. Pēc signāla cilvēki slēpās, kur nu kurais varēdams — pretizstarojuma grāvjos, bruņu vilcējos, un betons vēl nebija paguvis kā nākas atdzist, kad viņi jau atgriezās pie darba. Desmitos, kad saule, tinusies dūmu mākoņos, sarkana, it kā pietūkuši, pacēlās virs horizonta, betona aizsargsienas starp starta laukumiem jau bija sakapātas, apkvēpušas un uguns saēstas. Dziļās plaisas steidzīgi aizmūrēja ar ātri žūstošu cementu, kas dubļainām strūklakām šļācās no šļūtenēm; pa to laiku antiradiācijas komandas skafandros ar lielām ķiverēm izlēca no transportieriem, lai ar saspiestu smilšu strūklām notīrītu radioaktīvās paliekas; sirēnām kaucot, šurpu turpu šaudījās sarkanmelnās kontroles automašīnas. Uz komandtorņa kāds bļāva megafonā, aso smaiļu galos griezās milzīgie radaru bumerangi, — vārdu sakot, viss bija tā, kā tam jābūt.
Pirkss rāvās vai pušu. Vajadzēja vēl pieņemt uz klāja pēdējā mirklī piegādāto svaigo gaļu, ielaist tvertnēs dzeramo ūdeni, pārbaudīt dzesinātāju temperatūru (minimālā bija mīnus pieci, kosmiskās inspekcijas kontrolieris nogrozīja galvu, bet galu galā apžēlojās un parakstīja); kompresori, kaut arī bijuši kapitālremontā, jau pirmajā izmēģinājumā sāka tecēt. Pirksa balss aizvien vairāk atgādināja bazūni. Pēkšņi atklājās, ka ūdens slikti izvietots: kāds kretīns aizgriezis ventiļus, kad apakšējās tvertnes vēl nebija pilnas. Pirkss parakstīja papīrus — viņam pagrūda pa pieciem uzreiz — nezinādams, ko paraksta. Pulkstenis bija vienpadsmit, līdz startam stunda, — un pēkšņi atkal jaunums!
Komandpunkts neļauj pacelties, jo vecā dīzu sistēma rada pārāk bīstamus radioaktīvos nokrišņus; kuģim vajadzīgā borūdeņraža papildpadeve kā «Gigantam» — tai kravas raķetei, kas startēja sešos. Pirkss, pilnīgi aizsmacis no kliegšanas, pēkšņi nomierinājās. Vai dispečers maz saprot, ko viņš runā? Vai tad viņš tikai tagad pamanījis «Zilo zvaigzni»? Te var rasties lielas, ļoti lielas nepatikšanas. Ko viņi grib? Papildu aizsardzība? Kāda? Maisi ar smiltīm? Cik? Sīkums — trīs tūkstoši! lūdzu! Vienalga, viņš startēs paredzētajā laikā. Kompānijai uzliks naudas sodu? Lūdzu, uzlieciet!
Pirkss svīda. Visi kā norunājuši, lai pastiprinātu jau tā valdošo haosu: elektrikis lamāja mehāniķi, kurš nebija pārbaudījis avārijas sistēmu; otrais pilots izskrējis kaut kur uz piecām minūtēm, un viņa nav uz kuģa — atvadās no līgavas, feldšeris vispār kaut kur pazudis; četrdesmit bruņotu mamutu pabraukuši zem kuģa, aplenkuši to, un cilvēki melnos kombinezonos skriešus stiepj maisus ar smiltīm, semafors uz komandtorņa, dīvaini izlokoties, mudina tos: pienākusi kaut kāda radiogramma, pilota vietā to saņēmis elektriķis, aizmirsis ierakstīt radiožurnālā, bet tā arī nav viņa darīšana. Pirksam jau griezās galva, un viņš tikai izlikās, ka zina, kas notiek. Divdesmit minūtes pirms starta Pirkss pieņēma dramatisku lēmumu: lika pārsūknēt visu ūdeni no priekšgala tvertnēm uz pakaļgalu. Lai notiek kas notikdams, ļaunākajā gadījumā ūdens sāks vārīties, toties būs lielāka stabilitāte.
Vienpadsmitos četrdesmit — dzinēju pārbaude. Tagad atpakaļceļa vairs nebija. Izrādījās, ka ir vēl vērtīgi cilvēki, sevišķi Pirksam iepatikās inženieris Bomans, — viņu ne redzēja, ne dzirdēja, bet viss noritēja ar pulksteņa precizitāti: dīzu izpūšana, mazā vilkme, pilna vilkme. Sešas minūtes pirms starta, kad komandtornis deva signālu «Sagatavoties, starts!», viņi bija gatavi. Visi jau gulēja krēslos, kad parādījās feldšeris; otrais pilots, mulats, atgriezās pēc tikšanās ar līgavu nomāktā garastāvoklī. Dinamiskais skaļrunis rēca, gārdza, murmināja; beidzot automāta rādītājs apstājās pie nulles — ceļš brīvs. Starts!
