Termopāra rādītājs tiešām aizvirzījās līdz skalas galam: 3500 grādu, uz mata tik daudz, cik bija ārpusē, un, ja tā turpināsies vēl desmit minūtes, Pirkss zināja, ka apvalks sāks izirt, — karbīdi arī nav mūžīgi. Cik biezs ir apšuvums? Nekādu rādītāju par to nebija; katrā ziņā apšuvums bija pamatīgi apdedzis. Pirksam sametās karsts, un vainīgi tur bija vienīgi pārdzīvojumi, jo iekšējais termometrs, tāpat kā starta brīdī, rādīja divdesmit septiņus grādus. Viņi jau bija sešdesmit kilometru augstumā, atmosfēra praktiski bija palikusi lejā, ātrums — 7,4 kilometri sekundē. Raķete cēlās nedaudz vienmērīgāk, bet arvien vēl gandrīz ar trīskāršu paātrinājumu. Šī «Zvaigzne» kustējās kā svina klucis. Neparko nevarēja attīstīt pienācīgu ātrumu — pat tukšumā. Kādēļ? Pirksam nebija ne jausmas.
Pēc pusstundas viņi jau atradās «Arbitra» kursā — tikai aiz šī pēdējā peilējošā pavadoņa viņiem vajadzēja iziet ekliptiskajā trasē Zeme—Marss. Visi iztaisnojās krēslos, Bomans masēja sev seju, Pirkss juta, ka ari viņam mazliet pietūkušas lūpas, sevišķi apakšēja. Citiem acis bija pielijušas ar asinīm, piepampušas, viņus mocīja sauss klepus, aizsmakums, bet tās bija normālas parādības, tās parasti pēc kādas stundas izzūd.
Reaktors strādāja tīri labi; tiesa, vilkme nebija samazinājusies, bet nebija arī pieaugusi, tukšumā tai, patiesību sakot, bija jāpalielinās, taču tas nez kāpēc nenotika. Pat fizikas likumi uz «Zvaigzni», šķiet, neattiecās. Paātrinājums bija gandrīz normāls, kā uz Zemes, ātrums — 11 kilometru sekundē. Viņiem vēl bija jāattīsta kurjerraķetes ātrums, citādi līdz Marsam vajadzētu vilkties mēnešiem ilgi. Pagaidām viņi virzījās tieši uz «Arbitru».
Pirkss, tāpat kā visi navigatori, gaidīja no «Arbitra» vienīgi nepatikšanas: vai nu pamanīs, ka kuģim ir pārāk gara, instrukcijā neatjauta izplūdes liesma, vai arī, ka jonizācijas izlādēšanās dīzēs traucē radiosakarus, vai arī pieprasīs nogaidīt, kamēr paiet garām kāds svarīgāks kuģis. Šoreiz tomēr nekas nenotika. «Arbitrs» viņus uzreiz palaida garām un vēl nosūtīja pakal radiogrammu: «Augstu tukšumu». Pirkss atbildēja, un savstarpējā apmainīšanās ar kosmiskām laipnībām beidzās.
Viņi ievirzījās kursā. Pirkss pavēlēja palielināt vilkmi, paātrinājums pieauga, varēja jau kustēties, izlocīt kājas, piecelties. Radiotehniķis, kurš vienlaicīgi bija arī pavārs, aizgāja uz kambīzi. Visiem gribējās ēst, sevišķi Pirksam, kurš kopš rīta vēl nebija neko baudījis, bet startējot krietni nopūlējies; temperatūra vadības kabīnē tikai tagad sāka celties — nokaitētā ārējā apšuvuma svelme ar novēlošanos iekļuva raķetes iekšpusē. Varēja just, kā smako šķidrā eļļa, kas bija iztecējusi no hidrauliķiem un izplūdusi peļķēs blakus krēsliem.
Kodolfiziķis nolaidās lejā pie reaktora pārbaudīt, vai nav neitronu sūces, Pirkss pa to laiku, novērodams zvaigznes, sarunājās ar elektriķi. Izrādījās, ka viņiem ir kopīgi paziņas. Pirksam pirmoreiz kopš brīža, kad viņš bija uzkāpis uz klāja, kļuva nedaudz vieglāk ap sirdi: lai kāda būtu šī «Zvaigzne», bet 19 000 tonnu nav joka lieta. Arī vadīt šādu zārku ir daudz grūtāk nekā parasto kravas raķeti, un tātad arī gods lielāks un uzkrājas pieredze.
Pusotra miljona kilometru attālumā no «Arbitra» viņi piedzīvoja pirmo triecienu: pusdienas nebija ēdamas. Radiotehniķis bija viņus nekaunīgi piekrāpis. Visnegantāk ārdījās feldšeris: izrādījās, ka viņam ir slims kuņģis, īsi pirms starta viņš nopircis dažas vistas, vienu atdevis radiotehniķim, bet tagad buljons pilns ar spalvām. Pārējie dabūja bifštekus — ar tiem varēja noņemties līdz kapa malai.
— Vai tie ir rūdīti, vai? — otrais pilots jautāja un iedūra dakšiņu savā bifštekā tik sparīgi, ka tas izlēca no šķīvja.
Radiotehniķim par to visu nebija ne silts ne auksts. Viņš ieteica feldšerim buljonu izkāst. Pirkss juta, ka viņam jāiejaucas, bet nezināja, kā to izdarīt. Viņam nāca smiekli.
Iebaudījis pusdienās konservus, Pirkss atgriezās vadības kabīnē. Pavēlēja pilotam izdarīt zvaigžņu kontrolfiksēšanu un, ierakstījis kuģa žurnālā gravimetru rādījumus, paskatījās uz reaktora ciparnīcām. Un klusu iesvilpās. Tas nebija reaktors, bet īsts vulkāns. 800 grādu pēc četru stundu lidojuma! Dzesinošais šķidrums cirkulēja zem divdesmit atmosfēru maksimālā spiediena. Pirkss ļāvās domām. Ļaunākais, šķiet, bija aiz muguras. Nosēšanās uz Marsa nav nekāda problēma — uz pusi mazāks pievilkšanas spēks, retināta atmosfēra. Gan jau kaut kā nosēdīsies. Bet ar reaktoru kaut kas jādara. Viņš piegāja pie skaitļojamās mašīnas un aprēķināja, cik ilgi vēl jālido ar pašreizējo vilkmi, lai sasniegtu kurjerraķetes ātrumu. Ar ātrumu, kas mazāks par 80 kilometriem sekundē, viņi ceļā ārkārtīgi aizkavētos.
«Vēl septiņdesmit astoņas stundas,» bija skaitļojamās mašīnas atbilde.
