Septiņdesmit astoņās šādās stundās reaktors pārsprāgs. Tas pārplīsīs kā ola. Par to Pirkss nešaubījās. Viņš izlēma, ka ātrums jāuzņem grūdienveidīgi — pamazām. Tiesa, tas mazliet sarežģīs kursu, turklāt brīžiem būs jālido bez vilkmes, tātad bez gravitācijas, un tas nav nemaz tik patīkami. Citas izejas diemžēl nebija. Pirkss pavēlēja pilotam nenovērst acu no astrokompasa, bet pats nobrauca ar liftu lejā pie reaktora. Iedams pa pustumšo gaiteni caur kravas tilpnēm, viņš izdzirda apslāpētu dārdoņu, it kā-pa dzelzs plāksnēm maršētu bruņota nodaļa. Pirkss pielika soli. Pēkšņi viņam starp kājām kā melna svītra izšāvās kaķis, un tūlīt kaut kur blakus noklaudzēja durvis. Kad viņš nonāca pie nespodri apgaismotā galvenā gaiteņa, viss jau bija apklusis. Viņa priekšā bija nomelnējušo sienu tukšums, un tikai pašā dziļumā kāda spuldzīte vēl drebēja no nesenā satricinājuma.
— Terminus! — Pirkss sauca uz labu laimi. Viņam atbildēja vienīgi atbalss. Pirkss griezās atpakaļ un pa sāneju aizkļuva līdz reaktora priekštelpai. Bomana šeit vairs nebija. Gaiss sauss kā pulveris dedzināja acis. Ventilatoru piltuvēs plosījās karsts vējš, dūca un šņāca kā tvaika katlu telpā. Reaktors, tāpat kā visi reaktori, darbojās nedzirdami — kauca maksimāli noslogotie dzesināšanas agregāti. Betonā iemūrēto cauruļu kilometri, pa kuriem plūda ledusauksts šķidrums, dīvaini murkšķēja, it kā par kaut ko žēlodamies. Sūkņu rādītāji aiz lēcu stikliem vienprātīgi novirzījās pa labi. Starp ciparnīcām kā mēness spīdēja vissvarīgākā — tā, kas atzīmēja neitronu plūsmas blīvumu. Rādītājs gandrīz skāra sarkano svītru — skats, kas jebkuru kosmiskās inspekcijas darbinieku varētu novest līdz infarktam.
Grubuļainā, ar cementa ielāpiem noklātā, klintij līdzīgā betona siena dega nāves versmē, platformas plāksnes viegli vibrēja, likdamas visam ķermenim trīsināties nepatīkamos drebuļos, spuldžu gaisma eļļaini izplūda ventilatoru mirgojošos diskos; viena no baltajām signālspuldzēm sāka mirkšķināt, pēc tam nodzisa, un tās vietā iedegās sarkanais signāls. Pirkss pagāja zem platformas, kur atradās slēdži, taču Bomans jau bija aizsteidzies viņam priekšā: pulksteņa mehānisms bija nostādīts uz ķēdes reakcijas pārrāvumu pēc četrām stundām. Pirkss neaiztika automātu, tikai pārbaudīja Geigera skaitītājus. Tie mierīgi tikšķēja. Indikators rādīja nelielu noplūdi — 0,3 rentgenus stundā. Pirkss ieskatījās kameras tumšajā kaktā. Tur nekā nebija.
— Terminus! — viņš uzsauca. — Ei! Terminus!
Neviens neatbildēja. Būrīšos kā balti punktiņi nemierīgi skraidīja peles: acīmredzot tās nejutās labi šajā patiešām tropiskajā temperatūrā. Pirkss atgriezās augšā, aizšaudams durvīm priekšā aizbīdni. Aukstajā gaitenī viņam pār muguru pārskrēja drebuļi — krekls bija slapjš no sviedriem. Pats nezinādams kādēļ, Pirkss gurdi vilkās pa raķetes pakaļgala tumšajiem gaiteņiem, kas kļuva aizvien šaurāki, līdz ceļu viņam aizsprostoja akla siena. Pirkss to pataustīja. Siena bija silta. Pirkss nopūtās, devās atpakaļ, uzbrauca ar liftu ceturtajā klājā navigatoru kabīnē un sāka nospraust kursu. Kad viņš bija ticis ar to galā, pulkstenis rādīja deviņi. Pirkss izbrīnījās, jo nebija pat pamanījis, kā aizritējis laiks. Nodzēsa gaismu un izgāja laukā.
Iekāpdams liftā, viņš sajuta, ka grīda mīksti pazūd zem kājām. Automāts saskaņā ar programmu izslēdza reaktoru.
Ar naktsspuldzēm vāji apgaismotajā kuģa vidusdaļas gaiteni vienmērīgi dūca ventilatori. Gaisa strāvās drebēja tālo spuldzīšu dzirksteles. Pirkss viegli atgrūdās no lifta durvīm un aizpeldēja uz priekšu. Gaiteņu sānu nodalījumā bija vēl tumšāks. Zilganā puskrēslā viņš aizslīdēja garām kajītēm, kurās vēl līdz šim nebija ielūkojies. Ar rubīnsarkanām spuldzītēm apzīmētas rezerves lūku izejas pavēra savas melnās piltuves. Kā sapnī viņš slīdēja zem izliektajām velvēm, izstiepies virs savas milzīgās ēnas, aizvien tālāk, līdz iepeldēja pa atvērtām durvīm lielā, neiedzīvotā kopkajītē. Zem viņa gaismas strēlē ap garu galdu stāvēja krēslu rindas. Pirkss karājās virs galda kā ūdenslīdējs, kas pārmeklē nogrimušu kuģi. Blāvi mirdzošajos stiklos pie sienas uzzibsnīja spuldžu atspulgi, sabirza gaišzilās uguntiņas un nodzisa. Aiz kopkajītes pavērās nākamā, vēl tumšāka telpa. Pat pie tumsas pieradušās Pirksa acis nevarēja tajā nekā saredzēt. Taustoties viņš ar pirkstu galiem skāra elastīgu virsmu, nezinādams, vai tie ir griesti vai grīda. Viegli atgrūdies, viņš kā peldētājs pagriezās un nedzirdami devās tālāk. Samtainajā melnumā, spīdēdami paši savā gaismā, balsnīja iegareni, rindās novietoti priekšmeti. Pirkss sajuta gludās virsmas vēsumu — mazgājamie trauki. Tuvāko klāja melni plankumi. Asinis?
Pirkss uzmanīgi pastiepa roku. Tas bija tavots.
