Pirkss atgrūdās un ar galvu pa priekšu aizlidoja gar cauruli, kad tā pagriezās, pagriezās arī viņš, pacēlās, nolaidās, šķeldams ar galvu gaisu. Vaļēja šahta. Slīpums. Šauri gaiteņi. Kravas nodalījumu vārti — vieni, otri, trešie. Kļuva tumšāks. Pirkss vilka ar pirkstiem pa cauruli, lai to nepazaudētu, melni, sakaltuši putekļi nobrāza plaukstas; klāji jau bija palikuši aiz muguras, viņš atradās telpā bez grīdas un griestiem, kas atdalīja ārējo apvalku no tilpnēm; starp travērsām melnēja rezerves tvertņu uzblīdušie ķermeņi, no augšas krita putekļainās gaismas strēles. Pirkss paskatījās augšup un melnajā šahtā ieraudzīja divas spuldžu rindas, spuldzes bija rūsganas no putekļiem, kas stiepās Pirksam nopakaļ kā garš mākonis, kā neredzama ugunsgrēka dūmi. Gaiss šeit bija sastāvējis, sasmacis, varēja just sakarsētas dzelzs smaku. Pirkss lidinājās starp tikko samanāmām metāla konstrukcijām, bet caurule stiepti džinkstēja:
— P-r-a-t-a-t-s-a-u-c-i-e-s-p-r-a-t…
Cauruļvads sazarojās. Pirkss satvēra abus
atzarus, lai noskaidrotu, no kurienes nāk skaņa, taču tā arī netika gudrs. Uz labu laimi nogriezās pa kreisi. Kaut kāda lūka. Šaurs tunelis, melns kā darva. Tuneļa galā — gaismas aplis. Pirkss izlēca no tuneļa. Viņš atradās reaktora priekštelpā.
— T-e-v-a-i-n-sp-r-a-t-sn-e-a-t-b-i-l-d … — džinkstēja caurule, kad viņš atvēra pirmās durvis. Sejā iesitās karsts gaiss. Pirkss uzkāpa uz platformas. Kauca kompresori. Silts vējš sajauca viņam matus. No šejienes viņš redzēja rakursā reaktora betona sienu, spīdēja ciparnīcas, kā sarkanas lāses drebēja signāluguntiņas.
— S-i-m-o-n-s-i-z-s-a-u-cv-a-i-n-ud-z-i-rd-um-o-m-s-e-n-uz-e-mm-a-n-i-s, — dārdēja caurule tepat blakus. Tā iznāca laukā no sienas un lokveidīgi aizstiepās lejup, savienojoties ar galveno cauruļvadu. Sazarojuma priekšā, kājas iepletis, stāvēja automāts. Likās, ka viņš cīnās ar neredzamu pretinieku, tik zibenīgi kustējās viņa rokas. Pilnām saujām viņš meta cementa javu, saplacinādams to ar plaukstu sitieniem, pielabodams, veidodams, tad pārgāja pie nākamā posma — un iestājās pauze. Pirkss ieklausījās automāta darba ritmā. Rokas kā staigājoši klaņi izklaudzināja:
— M-o-m-s-e-n-m-e-t-š-l-ū-t-e-n-ip-r-at-a-m-b-e-i-d-z-a-s-s-k-ā-b-e-k-l-i-s…
Terminuss sastinga ar paceltām rokām, karājoties gaisā iepretī savai gandrīz cilvēka ēnai. Viņa kvadrātveidīgā galva grozījās pa labi un pa kreisi. Viņš pārbaudīja nākamo savienojumu. Noliecās. Saliecis plauksta ķelles veidā, paņēma cementu. Atvēzējās. Rokas iekļāvās ritmā. Caurule sāka trīcēt no belzieniem:
— N-e-a-t-b-i-l-d-n-e-a-t-b-i-l-d …
Pirkss pārmeta kājas pār margām un nolaidās lejā.
— Terminus! — viņš uzkliedza, vēl nepieskāries grīdai.
— Klausos, — automāts tūdaļ atsaucās. Viņa kreisā acs pavērsās uz cilvēka pusi; labā turpināja grozīties orbītā, vērojot rokas, kuras apmeta cauruli ar cementu, izklaudzinādams:
— P-r-a-ta-t-s-a-u-c-i-e-s-p-r-a-tu-z-t-v-er-u…
— Terminus! Ko tu dari?! — Pirkss iesaucās.
— Noplūde. Četras desmitdaļas rentgena stundā. Plombēju to, — automāts atbildēja dobjā basā, bet viņa rokas tai pašā laikā izklaudzināja:
— T-ev-a-i-n-s-m-o-m-s-e-na-t-s-a-u-c-ie-s-m-o-m-s-e-n …
— Terminus!!! — Pirkss vēlreiz iekliedzās. Viņš skatījās gan uz metāla seju un kreiso aci, kas šķielēja uz viņa pusi, gan uz zibošajām dzelzs plaukstām.
— Klausos, — tikpat monotoni atkārtoja automāts.
— Ko tu … raidi ar Morzes ābeci?
— Plombēju noplūdi, — zema balss atbildēja.
— S-i-m-o-n-si-z-s-a-u-cv-a-i-n-u u-np-o-t-e-r-up-r-a-t-a-m-n-u-l-l-e-m-o-m-s-e-n-s n-e-a-t-b-i-l-d … — dzelzs dārdēja zem automāta zibošajām rokām. Smagā cementa java saplaka, notecēja, rokas uztvēra to, paplikšķināja, piespieda pie ieapalās virsmas. Kādu brīdi automāta paceltās rokas sastinga, pēc tam viņš pieliecās, paņēma jaunu cementa devu un sāka birt strauju belzienu lavīna:
— M-o-m-s-s-e-nm-o-m-s-s-e-n-m-o-m-s-se-na-t-s-a-u-c-i-e-sm-o-m-s-s-e-nm-o-m-ss-e-nm-o-m-s-s-e-nm-o-m-s-s-e-nm-o-m-ss-e-nm-o-m…
Ritms pieauga trakā ātrumā, viss cauruļvads drebēja un stenēja zem sitienu krusas, tas izklausījās pēc nebeidzama kliedziena.
— Terminus!!! Izbeidz!!! — Pirkss metās uz priekšu un saķēra automātu aiz eļļainajiem elkoņiem — tie izslīdēja viņam no rokām. Terminuss sasprindzis pamira. Bija dzirdama vienīgi sūkņu šmakstināšana aiz betona sienas. Pirksa priekšā stāvēja automāta korpuss, noplūdis ar eļļu, kas tecēja pa stabveidīgām kājām. Pirkss atkāpās.
— Terminus… — viņš vārgā balsī noteica. — Ko tu … — un aprāvās.
Dzelzs plaukstas, skaļi nošķindinādamas, sakļāvās. Tās berzējās viena gar otru, norausdamas piekaltušā cementa paliekas, kas nekrita zemē, bet sāka virpuļot gaisā, izklīzdamas kā dūmu gredzeni.
— Ko tu … darīji? — Pirkss jautāja.
— Plombēju noplūdi. Četras desmitdaļas rentgena stundā. Varu turpināt?
— Tu klauvēji pēc Morzes. Ko tu raidīji?
— Pēc Morzes, — automāts atkārtoja tieši tādā pašā tonī un piemetināja: — Nesaprotu. Varu plombēt tālāk?
