— Vari… — Pirkss nomurmināja. Viņš skatījās uz milzīgajām rokām, kas lēnām iztaisnojās. — Jā, vari…
Pirkss gaidīja. Terminuss viņu vairs neredzēja. Automāts paņēma ar kreiso roku cementu un ar zibeņātru kustību meta pret sienu. Nostiprināja, pieplacināja, nolīdzināja — trīs belzieni. Tagad labā roka steidzās pie kreisās, un caurule sāka džinkstēt:
— P-r-a-t-s-g-u-ļ-s-e-s-t-a-j-ā …
— M-o-o-m-s-s-e-n-s …
— A-t-s-a-u-c-i-e-s-m-o-m-s-s-e-n …
— Kur Prāts? — Pirkss iekliedzās mežonīgā balsī.
Terminuss, kura dzelzs rokas zibēja spuldžu gaismā kā spīdošas svītras, nekavējoties atbildēja:
— Nezinu.
Vienlaicīgi viņš izklauvēja ar tādu ātrumu, ka Pirkss tik tikko spēja uztvert:
— P-r-a-t-s-n-e-a-t-b-i-l-d …
Un tad notika kaut kas pārsteidzošs. Sitienu sērijai, ko izklaudzināja labā roka, pievienojās otra, daudz klusāka — to izklaudzināja kreisās rokas pirksti; signāli sajaucās, un pēc dažām sekundēm cauruļvads drebēja no divkāršu sitienu pērkona, kurā ieskanējās izdziestoša sērija:
— S-l-s-t-r-o-k-a-s-n-e-v-r-uv-a-i-s …
— Terminus … — Pirkss nočukstēja tikai ar lūpām. Viņš kāpās atpakaļ pie metāla pakāpieniem. Automāts nedzirdēja. Tā eļļaini spīdīgais korpuss raustījās roku kustību taktī. Pat neklausoties, vienīgi pēc eļļainā metāla atspīdumiem, Pirkss varēja izlasīt:
— M-o-o-m-s-s-e-na-t-s-a-u-c-i-e-s …
3
Pirkss gulēja uz muguras. Viņa acu priekšā plaiksnījās tumsa. Prāts virzījās kuģa dziļumā. Vai tā? Viņam bija izbeidzies skābeklis. Tie divi neko nevarēja palīdzēt. Bet Momsens? Kādēļ viņš neatbildēja? Varbūt viņš jau bija miris? Nē, Simons dzirdēja viņu. Viņam vajadzēja būt kaut kur tuvumā, aiz sienas. Aiz sienas? Tas nozīmē, ka telpā, kur atradās Momsens, bija gaiss. Citādi Simons nebūtu neko dzirdējis. Ko viņš dzirdēja? Solus? Kādēļ viņi to sauca? Kādēļ viņš neatbildēja?
Punktos un svītrās ietverta agonija. Terminuss. Kā tas noticis? Viņu atraduši zem atlūžņu kaudzes kameras dibenā. Droši vien tai vietā, kur cauruļvads iznāk ārpusē. Aizbērts ar atlūžņiem, viņš varēja dzirdēt klauvēšanu — bet cik ilgi? Skābekļa krājumi ir lieli. Varēja pietikt vairākiem mēnešiem. Pārtikas krājumi arī. Tātad viņš gulējis tur, zem atlūžņiem. Bet smaguma taču nebija. Kas neļāva viņam kustēties? Laikam gan aukstums. Automāti nevar kustēties loti zemā temperatūrā. Eļļa locītavās sabiezē. Hidrauliskais šķidrums sasalst un pārplēš caurules. Paliek vienīgi metāla smadzenes — vienīgi smadzenes. Viņš varēja dzirdēt un fiksēt signālus, aizvien klusāki, tie saglabājās vina atmiņas elektronu vītnēs, it kā tas būtu noticis vakar. Bet vai viņš pats par to nezina? Kā tas var būt? Nezina, kas modelē viņa darba ritmu? Varbūt viņš melo? Nē, automāti nemelo.
Nogurums apņēma Pirksu kā melns ūdens. Varbūt nevajadzēja viņā klausīties? Šai apstāklī bija kaut kas derdzīgs — tā noskatīties agonijā, kas fiksēta visos sīkumos, sekot tās attīstībai, lai pēc tam analizētu katru signālu, katru lūgumu pēc skābekļa, katru kliedzienu. To nedrīkst darīt, ja nevar palīdzēt. Pirksam galvā bija tāds sajukums, ka viņš nezināja, par ko domā, taču arvien vēl neskanīgi atkārtoja tikai ar lūpām, it kā iebilzdams kādam:
— Nē. Nē. Nē.
Pēc tam nebija vairs nekā.
Pirkss atguvās pilnīgā tumsā. Gribēja gultā apsēsties, bet piesprādzētā sega neļāva. Taustīdamies viņš atsprādzēja siksnas, uzdedza gaismu.
Dzinēji darbojās. Pirkss uzmeta halātu, vairākas reizes salieca ceļgalus, nosacīdams, cik liels ir paātrinājums. Viņa ķermenis svēra vairāk nekā simt kilogramu. Apmēram pusotra g? Raķete mainīja kursu, viņš skaidri sajuta vibrāciju; sienu skapji stiepti, brīdinoši čīkstēja, viena skapja durvis, nikni bārdamās, atvērās, visi nepiestiprinātie priekšmeti, apģērbs, kurpes pamazām pārvietojās uz pakaļgalu kā kāda slepena nodoma vienoti un atdzīvināti.
Pirkss piegāja pie interkorna skapīša un attaisīja durtiņas; iekšpusē stāvēja aparāts, kas atgādināja veclaicīgu telefonu.
— Vadības kabīne! — Pirkss iekliedza mikrofonā.
Un pat saviebās, dzirdot savu balsi, — tik ļoti viņam sāpēja galva.
— Te pirmais. Kā tur ir?
— Kursa korekcija, navigator, — atbildēja tāla pilota balss. — Mēs esam nedaudz novirzījušies sānis.
— Cik?
— Se … septiņas sekundes.
— Kā reaktors? — Pirkss mierīgi apjautājās.
— Sešsimt divdesmit apvalkā.
Un tilpnēs?
— Sānu tilpnēs piecdesmit divi, ķīļa — četrdesmit septiņi, pakaļgala — divdesmit deviņi un piecdesmit pieci.
— Kāda bija novirze, Munro? Cik jūs teicāt?
— Septiņas sekundes.
— Pieņemsim, — Pirkss atbildēja un nometa klausuli. Piloti, protams, meloja. Septiņu sekunžu korekcija neprasa tādus paātrinājumus. Novirzīšanos no kursa viņš vērtēja dažos grādos.
Velnišķīgi piesilst šīs tilpnes. Kas atrodas pakaļgala tilpnē? Produkti? Pirkss apsēdās pie rakstāmgalda.
««Zilā zvaigzne» Zeme—Marss izsauc kuģa īpašnieku punkts Reaktors karsē kravu punkts Nav pakaļgalā novietotās kravas specifikācijas punkts Lūdzu dot norādījumus punkts Navigators Pirkss beidzu.»
