Pirkss uzmanīgi ieskatījās komandiera plašajā rokrakstā. Pēc tam viņš iemeta žurnālu atvilktnē, pabeidza rasējumu un, paķēris līdzi pauspapīra rulli, devās uz vadības kabīni. Pusstundas laikā viņš precīzi aprēķināja, kad viņi sasniegs Marsu. Atpakaļceļā viņš ieskatījās caur durvju stiklu kopkajītē. Virsnieki spēlēja šahu, feldšeris sēdēja pie televizora, uzlicis elektrisko sildītāju uz vēdera. Pirkss ieslēdzās kajītē un izskatīja radiogrammas, ko bija paņēmis no pilota. Viņš pat nepamanīja, kā viņu pieveica miegs. Vairākas reizes viņam miegā likās, ka dzinēji sāk strādāt, un viņš veltīgi pūlējās pamosties, tikai sapņoja, ka pieceļas, iet uz vadības kabīni, atrod to tukšu un, meklēdams kādu no komandas locekļiem, sāk maldīties pa raķetes pakaļgala gaiteņu labirintiem, kas bija melni kā darva. Pirkss pamodās pie rakstāmgalda, viss vienos sviedros, nikns, jo apzinājās, kas tā būs par nakti pēc tik daudz dienā nogulētām stundām. Kad pievakarē pilots ieslēdza dzinējus, viņš izmantoja to un iegāja karstā vannā. Atsvaidzinājies devās uz kopkajīti, iedzēra radiotehniķa sagatavoto kafiju un pa telefonu pajautāja sardzes pilotam, kāda ir reaktora temperatūra. Tā tuvojās tūkstoš grādiem, bet arvien vēl nevarēja sasniegt kritisko. Ap desmitiem Pirksu izsauca vadības kabīne — viņi lidoja garām kādam kuģim, kas jautāja, vai viņiem esot ārsts. Pirkss, uzzinājis, ka runa ir par asu apendicīta lēkmi, nolēma nepiedāvāt savu feldšeri, jo vairāk tādēļ, ka trīs miljonus kilometru aiz viņiem lidoja kāds liels pasažieru kuģis, kas bija izteicis gatavību piebremzēt un izsūtīt ārstu.
Tik vienmuļi, bez kādiem notikumiem pagāja visa diena. Vienpadsmitos balto gaismu uz visiem klājiem, izņemot vadības kabīni un reaktora kameru, nomainīja zilgano nakts spuldžu mirgošana. Kopkajītē gandrīz vai līdz pusnaktij dega maza spuldzīte virs šaha dēļa. Tur sēdēja Simss un spēlēja pats ar sevi. Pirkss aizgāja vēl pārbaudīt temperatūru dibentilpnēs un pa ceļam satika Bomanu nākam no reaktora puses. Inženierim bija samērā labs noskaņojums: noplūde nepalielinājās un dzesināšanas sistēma darbojās gluži ciešami.
Inženieris atvadījās un aizgāja, atstājis Pirksu aukstā, tukšā gaitenī. Viegla gaisa strāva kāpa augšup, putekļaino zirnekļu tīklu atliekas ap ventilācijas spraugām neskanīgi trīcēja.
Pirkss ilgi staigāja pa augsto, baznīcas velvēm līdzīgo eju starp galvenajām tilpnēm, kamēr dažas minūtes pirms pusnakts apklusa dzinēji.
No kuģa malu malām līdz Pirksam nonāca griezīgas un klusinātas skaņas, tās pamazām attālinājās un kļuva vājākas. Tie bija nepiestiprinātie priekšmeti, kas kustējās ar sākotnējo paātrinājumu, sizdamies pret sienām, griestiem, grīdām; šo sitienu atbalsis, kas piepildīja, šķiet, pēkšņi atdzīvojušos kuģi, vēl kādu mirkli virmoja gaisā, tad izdzisa, un atkal iestājās klusums, kuru vēl klusāku padarīja ventilatoru vienmērīgā dūkoņa.
Pirkss atcerējās, ka rakstāmgalda atvilktne navigatoru kabīnē ir sametusies, un, meklēdams kaltu, pa garu, šauru kā zarna gaiteni starp kreisā borta tilpni un kabeļu tuneli nokāpa noliktavā; tā laikam bija visputekļainākā vieta uz kuģa, turklāt putekļi, kuros viņš bija iebridis pāri galvai, nenosēdās, un viņš, pa pusei noslāpis, taustīdamies tikko aizkļuva līdz izejai.
Pirkss bija gandrīz jau pašā kuģa vidū, kad gaiteni atskanēja soļi. Bezsvara stāvoklī tā iet varēja vienīgi automāts. Patiešām, skanīgos soļus pavadīja pie grīdas pielīpošo magnēta piesūcekņu plaukšķēšana. Pirkss nogaidīja, kamēr ejā uz tālo spuldžu fona parādījās melns siluets. Terminuss gāja, nedroši līgodamies un plaši vicinādams rokas.
— Ei, Terminus! — Pirkss uzsauca, iziedams no ēnas.
— Klausos.
Smagais stāvs apstājās; korpuss pēc inerces sasvērās uz priekšu un atkal lēnām ieņēma vertikālu stāvokli.
— Ko tu šeit dari?
— Peles, — atbildēja balss no krūšu vairoga, un likās, ka no bruņām runā aizsmacis punduris. — Peles gul nemierīgi. Mostas augšā. Skraida. Grib dzert. Ja grib dzert, tad tām jādod ūdens. Peles daudz dzer, kad augsta temperatūra.
— Un ko tu dari? — Pirkss pajautāja.
Automāts salīgojās.
— Augsta temperatūra. Staigāju. Vienmēr staigāju, kad augsta temperatūra. Ūdeni pelēm. Ja izdzers un aizmigs — labi. Bieži notika kļūdas augstas temperatūras dēļ. Novēroju. Izeju, atgriežos pie reaktora. Ūdeni pelēm …
— Tu nes ūdeni pelēm? — Pirkss jautāja.
— Jā. Terminuss.
— Bet kur tev ir ūdens?
Automāts vēl divas reizes atkārtoja «augsta temperatūra», un visu laiku likās, ka tajā ir paslēpts cilvēks, jo Terminuss neizpratnē sāka ātri un kaut kā nevarīgi celt rokas pie acīm, kuru redzokļi sakustējās dobumos un pievērsās dzelzs plaukstām. Pēc tam viņš sacīja:
— Nav ūdens. Terminuss.
— Bet kur tad tas palicis? — Pirkss neatlaidās. Piemiedzis acis, viņš vēroja robotu, kas, izslējies galvas tiesu augstāk par viņu, izdvesa dažas neartikulētas skaņas un negaidīti noteica basā:
— Aiz … miršu.
Pirkss apmulsa — tik nevarīgi tas skanēja. Kādu brīdi viņš skatījās uz dzelzs korpusu, kas viegli līgojās.
