Pirkss vēl rakstīja, kad apklusa dzinēji, smagums izzuda, — piespiedis zīmuli, viņš pēkšņi uzlidoja gaisā. Nepacietīgi atgrūdās no griestiem, lai atkal atsēstos krēslā un vēlreiz pārlasītu radiogrammu.
Padomājis viņš saplēsa lapiņu un iemeta atvilktnē. Miegainība bija pilnīgi izzudusi, palikušas tikai galvas sāpes. Ģērbties viņam negribējās: bezsvara stāvoklī tā bija sarežģīta procedūra, kas sastāvēja no nedrošiem lēcieniem un noņemšanās ap atsevišķām tualetes sastāvdaļām, tā ka Pirkss, ģērbies halātā, kas bija uzmests virs pidžāmas, izgāja no kajītes.
Nakts apgaismojuma zilganums apslēpa sienu apšuvuma bēdīgo stāvokli. Četrās tuvākajās nišās rēgojās ventilācijas kanālu vienmērīgi pulsējošās atveres, visur izmētātie gruži plūda uz tām kā dūņas, ko aizrauj zemūdens straumes. Bezgalīgs klusums pildīja visu kuģi. Ieklausoties tajā, gandrīz nemaz nekustoties, karājoties virs savas milzīgās ēnas, kas klājās šķērsām pāri sienai, Pirkss pievēra acis. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki, šādi karājoties, aizmieg, bet tas bija bīstami: jebkura dzinēju iedarbināšana, lai izdarītu manevru, var triekt neaizsargāto ķermeni pret grīdu vai griestiem. Pirkss vairs nedzirdēja ne ventilatorus, ne sava pulsa sitienus. Viņam šķita, ka šo nakts klusumu uz kuģa varētu atšķirt no jebkura cita klusuma. Uz Zemes var sajust kaut kādas klusuma robežas, tā pārejošo raksturu, īslaicību. Mēness kalnos cilvēks nes līdzi pats savu mazo klusumu, kas ieslēgts skafandrā, kurš pastiprina katru siksnu ņirkstienu, katru locītavu knikšķi, pulsu, pat elpu. Vienīgi kuģis naktī pazūd melnā, ledainā klusumā.
Pirkss pielika pie acīm pulksteni. Drīz būs trīs.
«Ja tā vēl turpināsies, man ir beigas,» viņš nodomāja. Viņš atgrūdās no izliektās šķērssienas un kā putns, samazinot lidojuma ātrumu, izpletis rokas, noplanēja uz kajītes sliekšņa. No tālienes, kā no dzelzs pazemes, līdz viņam nonāca tikko dzirdama skaņa.
.Bang — bang — bang.
Trīs sitieni.
Pirkss šķendēdamies aizcirta durvis, novilka halātu un nevērīgi pasvieda to gaisā; halāts lēnām piepūtās un cēlās augšup kā grotesks rēgs. Pirkss nodzēsa gaismu, apgūlās, uzlika uz galvas spilvenu.
— Idiots! Nolādētais dzelzs idiots! — Pirkss atkārtoja, aizvēris acis un trīcēdams aiz neizprotama niknuma. Bet nogurums ātri guva virsroku: viņš pat nemanīja, kā atkal aizmiga.
Pirkss atvēra acis ap septiņiem. Vēl pusmiegā pacēla roku. Tā neatkrita atpakaļ. Smaguma nebija. Pirkss apģērbās un izgāja laukā. Dodamies uz vadības kabīni, viņš neviļus sāka ieklausīties. Bija kluss. Durvju priekšā viņš apstājās. Uz matētā stikla krita ūdens zaļgani radara ekrānu atspīdumi. Kabīnē valdīja pustumsa. Pilots, zvilnēdams krēslā, smēķēja cigareti. Plānas dūmu vērpetes peldēja mirgojošo ekrānu priekšā. Džinkstēja kaut kāda Zemes mūzika, ko reizēm izkropļoja kosmiskie traucējumi. Pirkss apsēdās pilotam aizmugurē; viņam negribējās pat pārbaudīt gravimetriskos ierakstus.
— Kad iedarbināsiet dzinējus? — viņš pajautāja.
Pilots bija apķērīgs.
— Astoņos. Bet, ja gribat nomazgāties, navigator, varu iedarbināt tūlīt. Atšķirības nav nekādas.
— Nu, nē. Kārtībai jābūt, — Pirkss nomurmināja.
Kļuva kluss, tikai dinamiskajā skaļrunī dūca vienmuļa mehāniska melodija. Pirksam atkal sāka nākt miegs. Viņš vairākas reizes atjēdzās, tad atkal laidās snaudā; no tumsas iznira lielas, zaļas kaķu acis, Pirkss mirkšķināja, kaķu acis pārvērtās spīdošās ciparnīcās; tā viņš balansēja uz nomoda un miega robežas, kad pēkšņi iečerkstējās dinamiskais skaļrunis.
— Runā Deimoss. Pulkstens septiņi un trīsdesmit minūtes. Pārraidām dienas meteorītziņas iekšējai zonai. Marsa gravitācijas lauku ietekmē Drakonīdu plūsmā, kas jau atstājusi Joslas sfēru, radies malējs savirpuļojums. Šodien tas ies cauri 83., 84. un 87. sektoram. Marsa meteorītstaCija mākoņa apmērus vērtē uz 400 tūkstošiem kubikkilometru. Sakarā ar to 83., 84. un 87. sektors tiek pasludināti par navigācijai slēgtiem līdz atsaukumam. Pārraidām ziņas par mākoņa sastāvu, kas iegūtas tieši no Fobosa ballistiskajām zondēm. Saskaņā ar pēdējiem datiem mākonis sastāv no X, XV, Z klases mikrometeorītiem…
— Labi, ka tas neattiecas uz mums, — pilots piezīmēja, — es nupat kā pabrokastoju, man nenāktu par labu, ja vajadzētu ieslēgt pilnu vilkmi.
— Kāds ātrums? — Pirkss jautāja pieceldamies.
— Vairāk kā piecdesmit.
— Tā? Nav slikti, — Pirkss nomurmināja. Viņš pārbaudīja kursu, uranogrāfu rādījumus, cik liela ir noplūde — tā turējās vienā līmenī — un devās uz kopkajīti. Tur jau sēdēja abi virsnieki. Pirkss gaidīja, vai kāds no viņiem neierunāsies par nakts klaudzieniem, bet saruna visu laiku risinājās ap loterijas tirāžu, ko ar nepacietību gaidīja Simss. Šai sakarā viņi atcerējās kolēģus un paziņas, kas bija laimējuši.
Pabrokastojis Pirkss devās uz navigatoru kajīti, lai iezīmētu noieto ceļa gabalu. Bet drīz vien viņš iedūra cirkuli dēlī, izņēma no atvilktnes kuģa žurnālu un sameklēja «Koriolana» pēdējās komandas sastāvu.
«Virsnieki — Prāts un Vains, piloti — Nolans un Poters, mehāniķis — Simons …»
