— Aizmirsi, jā? Ej pie reaktora. Ej! Dzirdi?
— Klausos.
Terminuss iešņirkstējās, pagriezās uz vietas un devās prom tādiem pašiem pārāk stingriem, kokainiem, it kā vecīgiem soļiem. Attālinoties viņš kļuva aizvien mazāks. Vienā no pēdējiem pagriezieniem viņš paklupa, smagi novicināja rokas, atguva līdzsvaru un nozuda sānu ejā. Vēl kādu laiciņu varēja dzirdēt atbalsojamies viņa soļus. Pirkss gribēja atgriezties savā kajītē, tad pārdomāja un, bez trokšņa peldēdams virs grīdas, nokļuva līdz sestajai ventilācijas akai. Pārvietoties pa akām bija noliegts, pat ja dzinēji izslēgti, taču Pirkss aizliegumu neievēroja. Spēcīgi atgrūdies no iežogojuma, viņš desmit sekundēs izlidoja cauri septiņiem stāviem, kas atdalīja kuģa vidusdaļu no pakaļgala. Reaktora kamerā viņš neiegriezās. Sienas vidū rēgojās garš aizbīdnis. Pirkss piepeldēja pie tā, atvēra šauras durtiņas. Aiz tām bija tēraudā iedarināts taisnstūrains svina stikla lodziņš, kas veidoja peļu būrīšu aizmugurējo sienu. Līdz ar to peles varēja novērot, neieejot kamerā. Aiz stikla Pirkss ieraudzīja netīrus, tukšus būrīšu dibenus, un tālāk aiz stiepļu pinuma kameras dziļumā augstu piestiprinātas spuldzes gaismā spīguļoja ar ūdeni aplietie robota pleci. Automāts gandrīz horizontāli karājās gaisā, slinki kustinādams rokas. Viņa bruņas bija noklātas ar baltajām pelēm; tās tekalēja pa plecu plāksnēm, pa krūšu vairogu, drūzmējās tur, kur posmainā vēdera iedobumos lielām lāsēm bija sakrājies ūdens, peles laizīja to, palēcās, uzlidoja gaisā, bet Terminuss tās ķēra; peles slīdēja starp robota dzelzs pirkstiem, to astītes bija jocīgi sagriezušās. Skats bija tik vienreizējs un komisks, ka Pirksam gribējās smieties, Terminuss tikmēr bāza saķertās peles būrīšos, tā metāliskā seja atradās pavisam tuvu Pirksa acīm, bet robots acīmredzot viņu nemanīja. Vēl divas trīs pelītes uzlidoja gaisā. Terminuss saķēra tās, noslēdza būrīšus un izzuda no Pirksa redzesloka, vienīgi tā gigantiskā ēna, it kā aizķērušies aiz galvenā cauruļvada uzmavas, nogūlās uz reaktora betona kā izplūdis krusts.
Pirkss klusu aizvēra durtiņas, atgriezās kajītē, izģērbās un apgūlās, bet nevarēja aizmigt. Kādu laiku viņš palasīja astronavigatora Irvinga atmiņas, bet acis sūrstēja kā ar smiltīm piebērtas, galva kļuva smaga, tomēr gulēt negribējās. Viņš ar skumjām nodomāja, ka līdz rītam vēl tālu, un, uzmetis halātu izgāja laukā.
Galvenā gaiteņa un sānu gaiteņa krustojumā no ventilācijas spraugas atskanēja soļu troksnis. Pirkss pielika galvu pie režģiem. Dzelzs akas atbalss izkropļotā skaņa nāca no apakšas. Pirkss atgrūdās no režģa, kādu brīdi peldēja ar kājām pa priekšu, pēc tam pa tuvāko vertikālo eju nokļuva raķetes pakaļgala līmenī. Soļi ieskanējās skaļāk, pamira, tad atbalsojās ar jaunu spēku. Automāts nāca atpakaļ. Pirkss gaidīja to pie pašiem gaiteņa griestiem, kas šai vietā bija krietni augsti. Gaiteņa dziļumā šņirkstēja šļūcoši soļi. Skaņa izgaisa. Pirkss jau sāka zaudēt pacietību, kad soļi atskanēja atkal, no ejas iznira gara ēna un tūlīt aiz tās parādījās Terminuss. Viņš pagāja zem Pirksa tik tuvu, ka varēja dzirdēt pukstam viņa hidraulisko sirdi. Terminuss paspēra vēl dažus soļus, apstājās un gari nošņācās. Pēc tam viņš sazvārojās pa labi un pa kreisi, it kā klanītos dzelzs sienām, un devās tālāk uz priekšu. Pie tumšās ieejas sānu gaitenī robots atkal apstājās. Ieskatījās tur. Vēlreiz gari nošņācās. Pirkss, tikko skardams ar pirkstu galiem griestus, aizpeldēja pakaļ milzu stāvam.
— Ksss … ksss … — viņš dzirdēja aizvien skaidrāk. Terminuss atkal apstājās pie kārtējās ventilācijas akas un mēģināja iebāzt galvu caur režģiem, taču viņam tas neizdevās. Viņš iešņācās, lēnām iztaisnojās un aizsteberēja tālāk. Pirksam tas apnika.
— Terminus! — viņš uzsauca. Automāts, kas tieši tobrīd liecās pie akas, sastinga, nepabeidzis kustību.
— Klausos, — viņš sacīja.
— Ko tu atkal šeit dari?»
Pirkss vērās plakanajā metāla maskā, lai gan tā nebija seja un nevarēja neko izteikt.
— Meklēju… — Terminuss atbildēja.
— Meklēju … kaķi.
— Ko?!
Terminuss sāka izslieties. Viņš stiepās uz augšu, rokas gļēvi nokarājās, it kā viņš būtu tās aizmirsis, un tādēļ, ka viņš darīja to tik gausi, locītavas čīkstinādams, viņa kustībās jaudās kaut kas draudošs.
— Meklēju kaķi, — viņš atkārtoja.
— Kādēļ?!
Terminuss brīdi klusēja, sastindzis kā dzelzs statuja.
— Nezinu, — viņš klusu atbildēja, un Pirkss apmulsa. Nāves klusums, blāvā spuldžu gaisma, sarūsējušās kravas ceļa sliedes un aizvērtie vārti darīja gaiteni līdzīgu pamestas šahtas ejai.
— Diezgan, — Pirkss beidzot noteica.
— Ej atpakaļ pie reaktora un nenāc no turienes laukā! Dzirdi?!
— Klausos.
